:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

Domraksts par mernieku laikiem!!!10-12 klasem

Darbs:

Laikmeta ainas brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”.

Plāns.
Ievads. Laikmeta ainas brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” – spilgta latviešu lauku dzīves glezna 19. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados.
Iztirzājums. I Zemnieku straujā noslāņošanās, klaušu laiku izbeigšanās un kapitālisma nostiprināšanās procesa raksturīgākās iezīmes:
1) lauku buržuāzijas veidošanās:
a) bijušo klaušu saimnieku tiekšanās pēc zemes;
b) ar blēdību iegūtā vara vietējās pašvaldības iestādēs;
c) dažu saimnieku iedzīvošanās bagātībā ar negodīgiem līdzekļiem.
II Krāpšana un blēdīšanās zemes mērīšanas laikā.
III Tumsonība un atpalicība ļaužu uzskatos.
Nobeigums. Laikmeta ainu atspoguļojums romānā “Mērnieku laiki” – brāļu Kaudzīšu ieguldījums latviešu reālistiskās literatūras attīstībā.

Brāļi Kaudzītes romānā “Mērnieku laiki”, attēlodami lauku cilvēku dzīvi Latvijā 19 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados pat lasītājam 21. gadsimtā spilgti uzbur sava laikmeta norises, dabu un cilvēkus. Viņu romānā atdzīvojas tā laika cilvēks ar visām savām vājībām, trūkumiem un dotībām, atklājas cilvēka patiesā daba – tā savtīgums, mantkārība, naidīgums vai godīgums un tiklums, atklājas Latvijas dabas daiļums.
Likumsakarīga un saprotama 19. gadsimtā, kad mijas feodālisms ar kapitālismu, ir bijušo klaušu laiku saimnieku tiekšanās pēc zemes. Tas izriet gan no latvieša mentalitātes un dzīvesveida, gan gluži praktiskas vajadzības – nodrošināt sevi un savu saimi ar iztiku. Zemes apstrādāšana ir amats, ko lauku cilvēks vislabāk pieprot, un savs zemes gabals nestu saimniekam stabilu un nodrošinātu dzīvi. Diemžēl, sapratne par zemes nepieciešamību un stiprās bailes par to, ka zemi nevarēs iegūt vai iegūs neauglīgu un grūti apstrādājamu zemes gabalu, noved zemniekus pie krāpšanas, blēdīšanās un savstarpējas nīšanās.
Vietējās pašvaldības iestādēs viltus, kukuļdošana un netaisnīgums nebija reta parādība. Jau pats vēlēšanu process, kurā deputāti tika ievēlēti, apelējot pie sabiedrības locekļu nevēlmes izcelties, iebilst un rīkoties, pārvaicājot ļaudīm, vai tie neiebilstu, ja par runas vīriem paliktu tie paši vīrieši, kas iepriekš, iespējams, nebija taisnīgs un patiess sabiedrības viedokļa paudējs. Vietējo pašvaldību domas un intereses varēja iespaidot ievērojami un svarīgi cilvēki, kas spēja mainīt katra pašvaldības labā kalpojošā indivīda turpmāko dzīvi. Tā, piemēram, deputāti gandrīz bez ierunām izdabāja mērniekam – par smiekla naudu nospriežot tam dot strādniekus,
tiesas procesus izšķirot par labu mērniekam utml. Pašu pašvaldību brīžam negodīgo rīcību raksturo kāda runas vīra sacītais: “Dievs zin, kas gan visās lietās tā likuma lai izmeklē? Un runas vīriem spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.” Tātad tie pieņēma lēmumus balsoties nevis uz likumiem, bet gan savām interesēm.
Neapšaubāma ir dažu saimnieku iedzīvošanās bagātībā ar negodīgiem līdzekļiem. Izmantojot radniecības vai draudzības saites, zemnieki vēršas pie varas iestādēs darbojošamies personām lai panāktu sev vēlamus spriedumus. Ļaudis dod kukuļus augstāk stāvošām personām un cenšas apmuļķot zemāk stāvošās. Tā, piemēram, bagātībā iedzīvoties izdevās Prātniekam, kas, izmantojot deputāta varu un pazīšanos ar mērnieku, plaši krāpa ļaudis, kuri viņam akli uzticējās.
Krāpšana un blēdīšanās zemes mērīšanas laikā, manuprāt, izrietēja no pašu klaušu laiku saimnieku vēlmes apkrāpt vienam otru, tā gūstot labumu sev. Diemžēl galu galā par vislielākajiem upuriem krita paši saimnieki. Ar degsmi atdot savu mantu un naudu, šie zemnieciņi bija piesaistījuši cilvēkus, kas bija gatavi viņu labumus pieņemt. Tā kā paši mērnieki nelabprāt pieņēma dāvanas, radās starpnieki, kas par samaksu bija gatavi ļaužu dāvanas nogādāt mērniekam. Paturēdami sev arī daļu no dāvanas, kas bija veltīta mērniekam, viņi nodrošināja sev pārtikušu dzīvi: “Prātnieks, kā arī tie divi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vājnieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu vai dažādi lietojamu labumu, izklausīja un uzņēma vajadzības.” Tā kā šie paši vidutāji darbojās arī robežu pārlūkošanas komisijā, tad bija maz cerību, ka kāds apspiestais varētu pierādīt savu taisnību, nedodot kukuļus. Arī palīga mērnieki centās gūt sev kādu labumu no zemnieku sīvās sacensības par zemi. Tie nereti dzēra uz zemnieku rēķina un centās no tiem izspiest citas veltes. “Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gāja tīšām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī viena ciemata saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu, cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu.” Tātad mērnieki apzināti pielietoja viltu, lai iegūtu sev bagātību. Taču vislielāko nekaunību sasniedz viltus mērnieks Grabovskis, kas, izmantodams savu ārējo līdzību ar īsto mērnieku, izspiež no ļaudīm dārgas dāvanas un tad ar iegūto bagātību pazūd. Lai gan ļaudis tiek no visām pusēm krāpti un spaidīti, manuprāt, tas nebūtu noticis, ja viņi nebūtu ļāvušies apmuļķošanai, būtu saliedējušies un ievērotu likumu.
Nelielās izglītošanās iespējas noveda ļaudis pie tā, ka laikā, kad citās pasaules daļās cilvēki apzinājās pasaules uzbūvi, dažādas fiziskas norises dabā, liela daļa latviešu vēl pieturējās pie sev saprotamiem sentēvu skaidrojumiem. Gravitācijas likumu un Zemes griešanos kāds vecītis apstrīd pavisam vienkārši: “Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šai vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?” Tāpat ļaudis pa savam tulko Bībeli, nereti akli uzticas katram vārdam un tulko tos burtiski, neizvērtējot to patiesīgumu. Strīdoties par bazūņu likšanu ērģelēs, “kāds pavecīgs runas vīrs /../ domīgi sacīja: Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt? jo dievvārdos stāv, ka
“Ar bazūnēm būs troksnis tāds,
Ka ies līdz pasaul’s galam;”
tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies un pasaule satīsies kā grāmata; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies?” Tāpat ļaudis bieži savu dzīvi plāno pēc sentēvu novērojumiem, ievērojot zināmus rituālus, kas brīžam varbūt ir pamatoti, bet citreiz balstās vienīgi uz nejaušībām: “Mieni tu mietu jaunā mēnesī un vecā, tad redzēsi, kurš ilgāk stāvēs? Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks kārni kā kurti, lai dotu vai tīrus graudus vien priekšā.” Ļaudis nelielās izglītības dēļ ir gatavi gandrīz bez kritikas uzņemt visu ļaužu sacīto un ticēt baumām un sagudrojumiem.

Brāļi Kaudzītes ar romānu “Mērnieku laiki”, kurš krasi atšķiras no agrāk rakstītajiem darbiem latviešu literatūrā, dod pamatu reālistiskā žanra attīstībai latviešu literatūrā. Smalki izstrādātie raksturi, reālistiskās sadzīves ainas un tēlainā valoda sniedz teicamu paraugu topošajiem rakstniekiem.