:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

Kukaiņu klase: zinātniskā klasifikācija, ķermeņa uzbūve, nervi, vairošanās un attīstība, gremošana, elpošana, asinsrite, kārtu raksturojums

Darbs:




Kukainu Klase

1. Ievadam 3. lpp.
2. Zinātniskā klasifikācija 3. lpp.
3. Ķermeņa uzbūve 4. lpp.
4. Nervi 5. lpp.
5. Vairošanās un attīstība 5. lpp.
6. Gremošana 6. lpp.
7. Elpošana 6. lpp.
8. Asinsrite 6. lpp.
9. Kārtu raksturojums 6. lpp.
10. Izmantotā literatūra 9. lpp.





Ievadam

Kukaiņi ir vislielākā klase dzīvnieku pasaulē, pārspējot visus pārējos dzīvniekus. Tie pieder pie posmkāju tipa traheātu apakštipa klases. Tajā apvienoti visi posmkāji, kam ir 3 pāri kāju. Tie ir vienīgie bezmugurkaulnieki, kuru vairums spēj lidot. Ir aprakstītas vismaz 800 000 kukaiņu sugas, un entomoloģisti uzskata, ka tikpat vai vairāk ir atlikušas, ko atklāt. Latvijā atklātas ~10 000 sugas. Kukaiņi pilnīgi noklāj zemeslodi, sākot no arktiskajiem reģioniem līdz pat tropiem, un ir atrodami gan uz zemes, gan ūdenī, tai skaitā saldūdeņos, sālsūdeņos, sālsezeros un pat karstajos avotos. Kukaiņu ķermeņa lielumi ir ļoti dažādi – mazāk nekā 0,25 mm mazākajiem parazītiskajiem kukaiņiem, turpretim lielākie kukaiņi ir vairāk kā 30 cm lieli (lielākajām spārēm spārnu plētums ir aptuveni 60 cm). Kukaiņi ir visattīstītākā bezmugurkaulnieku klase. Tādiem kukaiņiem kā bites, skudras un termīti ir sīki izstrādātas sociālās struktūras, kurās dažādi darbi, kas nepieciešami barošanai, patvērumam un kolonijas atražošanai, ir sadalīti starp atšķirīgiem indivīdiem, kuri ir speciāli pielāgoti noteiktām darbībām. Vairums kukaiņu briedumu sasniedz nevis tiešā augšanas, bet metamorfozes ceļā. Vairumam sugu kukainis iziet vismaz divas atšķirīgas fāzes, pirms sasniedz pieauguša kukaiņa formu.

Zinātniskā klasifikācija

Dažādi entomoloģisti atšķirīgi klasificē kukaiņu klasi. Zīmīgas ir divas sekojošas klasifikācijas:

1. Kukaiņu klase tiek sadalīta 2 apakšklasēs: bezspārneņos, no kuriem visas kārtas pārstāvētas Latvijā un spārneņos, no kuru 27 kārtām vairāk nekā puse atrodamas arī Latvijā.

Kukaiņu klase


Bezspārneņi Spārneņi (27 kārtas)
Protūras, Diplūras, Viendienītes, Strautenes, Spāres, Taisnspārņi,
Kolembolas, Zvīņenes Tripši, Ādspārņi, Prusaki, Termīti, Ķērpjutis,
Dūņenes, Tīklspārņi, Knābjgalvji, Makstenes,
Tauriņi, Divspārņi, Blusas, Cietspārņi, Blaktis,
Vēdekļspārņi, Plēvspārņi, u.c.

2. Kukaiņu klase sadalīta 2 apakšklasēs: segžokleņos un kailžokleņos. Segžokleņu kārtas Latvijā ir pārstāvētas visas, bet no kailžokleņu 32 kārtām – 23 kārtas. Uzskaitīšu tikai Latvijā pārstāvētās kārtas.

Kukaiņu klase


Segžokleņi Kailžokleņi (32 kārtas)
Protūras, Diplūras, Kolembolas Zvīņenes, Viendienītes, Spāres,
Strautenes, Ādspārņi, Prusaki,
Taisnspārņi, Ķērpjutis, Dzīvniekutis,
Tripši, Blaktis, Cikādes, Augutis,
Vaboles, Tīklspārņi, Kamielīši, Dūņenes
Knābjgalvji, Makstenes, Tauriņi,
Divspārņi, Blusas, Plēvspārņi, u.c.

Ķermeņa uzbūve

Kukaiņiem izšķir galvu, krūtis un vēderu, kas sastāv no posmiem. Parasti šīs ķermeņa daļas ir labi atšķiramas.
1) Galva – atrodas ķermeņa priekšgalā. Tā izveidojusies, priekšējiem ķermeņa posmiem saaugot un saplūstot galvas kapsulā. Tās iekšienē ir smadzenes. Galvas sānos ir 2 lielas saliktās acis jeb fasetacis. Starp saliktajām acīm, galvas kapsulas virspusē var būt 1 – 3 sīkas vienkāršas acis jeb actiņas. Lielākoties kukaiņiem acis ir labi attīstītas, taču ir arī kukaiņi ar vāji attīstītām acīm un pat bez acīm. Starp saliktajām
acīm atrodas 1 pāris taustekļu. Pēc formas izšķir – sarveida, zāģveida, spalvveida, elkoņveida, ķemmveida un diegveida taustekļus. Uz tiem atrodas receptori, kas uztver kairinājumus. Galvai apakšpusē vai priekšpusē ir mute. Mutes orgāni ir stipri specializēti un dažādi veidoti. Ir 4 galvenie mutes orgāni veidi:
a) grauzējtipa – piemēroti cietas barības sasmalcināšanai. Ir daudzām vabolēm un prusakiem.
b) sūcējtipa – izveidojušies kukaiņiem, kas pielāgojušies šķidras barības sūkšanai. Barību iesūc mutē ar snuķi. Šādi mutes orgāni ir bitēm, kamenēm, tauriņiem.
c) dūrējsūcējtipa – kukaiņiem, kas sūc dzīvnieku asinis vai augu sulu. Blaktīm, laputīm un cikādēm ir šī tipa mutes orgāni
d) laizītājtipa – raksturīgi daudzām mušām.

2) Krūtis – krūtīs atrodas cauruļveida sirds, kas cirkulē bezkrāsainas vai zaļgandzeltenas asinis. Tās sastāv no 3 posmiem – priekškrūtīm, viduskrūtīm un pakaļkrūtīm. Katrā krūšu posmā izšķir muguras, vēdera un 2 sānu daļas. Pie katra krūšu posma ir 1 pāris kāju, un vairākumam kukaiņu pie viduskrūtīm un pakaļkrūtīm 1 pāris spārnu. Kāja sastāv no gūžas, 1 vai 2 skriemeļiem, ciskas, stilba un pēdas. Pēdai var būt līdz 5 posmiem. Pēdas pēdējā posmā parasti ir 2 nagi, retāk 1 vai neviens. Kāju posmi, tāpat kā mutes orgāni, sakarā ar to īpašajām funkcijām var būt stipri modificēti. Izšķir vairākus kāju veidus, es minēšu 5:
a) ejkājas – paīsas, ar īsiem un platiem pēdas posmiem, tādas ir lapgraužiem
b) skrejkājas – slaidas, ar garām pēdām, piemēram, skrejvabolēm
c) lēcējkājas – labi attīstītas ar resnām ciskām un gariem stilbiem, piemēram, sienāžu pakaļkājas
d) racējkājas – īsas, platas ciskas un stilbi ar zobainu malu, piemēram, racējcirceņa priekškājas
e) peldkājas jeb airkājas – stilbi un pēdas posmi paplatināti, pēdas ar bieziem, gariem sariem. Tādas kājas ir airvabolēm.
Reizēm šīs kāju specializācijas tiek izmantotas ļoti sekmīgi, piemēram, prusaks var noskriet 30 cm vienā sekundē. Dažkārt kukaiņu kājas ir pielāgotas īpaša uzdevuma veikšanai, piemēram, bitēm pakaļkājas piemērotas ziedputekšņu ievākšanai un nešanai. Kā jau minēju, vairākumam kukaiņu ir 2 spārnu pāri – priekšspārni un pakaļspārni. Katrs spārns sastāv no 2 membrānām. Starp augšējo un apakšējo membrānu ir dobums. Spārnu dobumam ir tiešs sakars ar ķermeņa dobumu, un tajā atrodas nervi un trahejas. Spārnā izšķir – pamatni (daļa, kas pievienota krūtīm), priekšmalu (mala, kas lidojumā vērsta uz priekšu), pakaļmalu un galotni. Spārnu vēzienu skaits 1 sekundē dažādiem kukaiņiem variē no 5 vēzieniem tauriņiem līdz 600 vēzieniem odiem.
3) Vēders – parasti sastāv no 6 līdz 11 posmiem. Dažiem plēvspārņiem un divspārņiem ir tikai 4 vai 5 posmi. Vēderam parasti ekstremitāšu nav. Pie vēdera pēdējiem posmiem var būt dažādi piedēkļi.
Kukaiņu ķermeni aptver trīsslāņaina kutikula, kas veido stabilu ārējo skeletu, kuram piestiprināta muskulatūra. Kutikulas pamatmasu veido hitīns, kas ir ļoti izturīgs. Uz kutikulas virsmas ir sīki matiņi, sariņi, zvīņas, u.c. veidojumi, kam var būt ļoti dažādas funkcijas. Kutikulā vai hipodermā atrodas pigmenti, kas vairumā gadījumu nosaka kukaiņa krāsu.

Nervi

Nervu sistēma kukaiņiem ir labi attīstīta un specializēta. Tā var izpildīt daudzas funkcijas neatkarīgi no smadzenēm, piemēram, prusaks bez galvas var nodzīvot veselu nedēļu, līdz tas nomirst badā. Centrālā nervu sistēma sastāv no galvas smadzenēm un ventrālās nervu ķēdītes. Tajā ietilpst zemrīkles ganglijs, krūšu gangliji un vēdera gangliji, kuru skaits var būt dažāds. Maņu orgāni kukaiņiem ir ļoti daudzveidīgi un komplicēti. Ožas un taustes orgāni atrodas galvenokārt uz taustekļiem, garšas orgāni – mutes tuvumā un uz mutes orgāniem. Timpanālie jeb dzirdes orgāni atrodas uz spārniem vai priekškāju stilbiem. Dažiem kukaiņiem ir īpaši stridulācijas orgāni jeb skaņu radītājas ierīces. Sienāžiem un racējcirceņiem šie orgāni atrodas uz priekšspārniem, siseņiem – uz pakaļkāju ciskām un priekšspārniem. Komplicēti ir redzes orgāni, galvenokārt fasetacis. Tās sastāv no daudzām vienkāršām acīm – omatīdijām. Fasetacs sniedz tiešu attēlu, kas attēlojas kā mozaīka. Daļa kukaiņu spēj atšķirt krāsas. Tie uztver galvenokārt zaļgandzeltenos un zilos toņus. Atšķirībā no cilvēka, tie redz arī gaismas spektra ultravioleto daļu.
Saliktā acs jeb fasetacs

Tātad, tā sastāv no daudzām vienkāršām acīm jeb omatīdijām. Omatīdijas virsma ir sešstūraina lēca, zem kuras ir otra koniska lēca. Gaismai ieejot omatīdijā, tā ar lēcām tiek sakoncentrēta centrālajā struktūrā, kur apgrieztais attēls attīstās pret gaismu jūtīgās šūnās. Pigmentu šūnas neļauj iekļūt gaismai no citām omatīdijām. Redzes nerva šķiedras nodod katras omatīdijas informāciju smadzenēm, kur tā tiek parveidota vienā kopējā attēlā, kas atspoguļo ārpasauli.

Vairošanās un attīstība

Kukaiņi ir šķirtdzimumu dzīvnieki, un nereti tiem ir spilgti izteikts dzimumdiforisms. Tā, piemēram, mātītes bieži vien ir lielākas un krāsainākas nekā tēviņi, mātītēm dažkārt ir gaismasorgāni un smarždziedzeri. Vairošanās orgāni ir pāra orgāni. Mātītēm parasti ir 2 olnīcas un olvadi, kas apvienoti kopējā makstī un beidzas ar dzimumatveri, tēviņiem ir 2 sēklinieki, sēklvadi, sēklas izsviedējkanāls un kopulācijas orgāns. Kukaiņi vairojas dzimumiski, dējot apaugļotas olas. Daudziem kukaiņiem raksturīga partenoģenēze – vairošanās ar neapaugļotām olām. Dažiem secīgi noris vairošanās ar apaugļotām un neapaugļotām olām, daži ir dzīvdzemdētāji.

Attīstās ar pārvēršanos jeb metamorfozi. Izšķir kukaiņus, kas attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos un kukaiņus, kas attīstās ar pilnīgu pārvēršanos. Nepilnīga pārvēršanās raksturīgāka mazāk organizētiek kukaiņiem. Nepilnīgas pārvēršanās gadījumā no olas izšķiļas kāpurs, kas ir līdzīgs pieaugušam īpatnim, tikai ir mazāks un atšķiras no pieauguša īpatņa galvenokārt ar neattīstītiem spārniem, nepilnīgi attīstītām sekundārajām dzimumpazīmēm. Kāpura un pieauguša organisma pazīmju izlīdzināšanās notiek pakāpeniski, kāpuram vairākkārt novelkoties jeb mainot ādu. Novilkšanās skaits dažām sugām ir pastāvīgs, citām – mainīgs. Vairākums kāpuru maina ādu 4 – 5 reizes (viendienīšu kāpuri 25 – 30 reizes). Kukaiņu attīstībā ar nepilnīgu pārvēršanos ir 3 stadijas – ola, kāpurs un pieaudzis īpatnis. Pilnīgas pārvēršanās gadījumā attīstībā ir 4 stadijas – ola, kāpurs, kūniņa, pieaudzis īpatnis. No olas izšķiļas kāpurs, kas stipri atšķiras no pieauguša īpatņa. Kāpura ķermenis parasti ir tārpveidīgs,

[1]  2  3  Tālāk