:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

“Saskarsme – savstarpējo attiecību realizācija uzvedībā. Ar jēdzienu „saskarsme” vienlaicīgi apzīmē gan komunikāciju, gan mijiedarbību, gan sociālo percepciju”. Saskarsme ir svarīgākais vienojošais elements pedagoģiskajā darbībā.

Darbs:

Pedagoģiskā saskarsme.
“Saskarsme – savstarpējo attiecību realizācija uzvedībā. Ar jēdzienu „saskarsme” vienlaicīgi apzīmē gan komunikāciju, gan mijiedarbību, gan sociālo percepciju”. Saskarsme ir svarīgākais vienojošais elements pedagoģiskajā darbībā.
Saskarsmē atklājas un veidojas cilvēku savstarpējās attiecības, izpaužas cilvēku individualitāte, notiek tās attīstība. Attiecības starp skolotāju un skolēnu nosaka to, kādi būs izglītības rezultāti. Ja nav labu attiecību starp skolotāju un skolēnu, tad parasti izglītība nevainagojas ar pozitīviem rezultātiem.
Pedagoģijas zinātnieks S. Andersens, raksturojot pedagoģisko saskarsmi, piemin trīs pedagoģiskās saskarsmes modeļus
• Biheiviorisma (kvantitatīvais) modelis;
• Kognitīvais (kvalitatīvais) modelis;
• Humānistiskās mijiedarbības (cilvēka vērtību respektējošais) modelis.
Biheiviorisma (kvantitatīvo) modeli nevar uzskatīt par pilnīgu, jo mācības, kas balstās uz šo modeli ir centrētas uz pedagogu, kuram pieder visa informācija un audzēknis netiek respektēts, kā aktivitātes subjekts.
Kognitīvais (kvalitatīvais) modelis respektē audzēkņu izpratnes veidošanos, tas ir sarežģīts mācību process, kur tiek ietvertas spējas risināt problēmas, intuīcija, iztēle un uztvere. Pedagogi uzskata, ka mācīšanās rezultātu nevar novērtēt objektīvi, bet tikai subjektīvi.
Humānistiskās mijiedarbības (cilvēka vērtību respektējošais) modelis. Taču galvenie pedagoga mērķi ir nodrošināt uzticēšanos un sapratni starp pedagogu un audzēkni, sekmēt audzēkņa motivāciju, atbildību, sniegt atbalstu skolēniem pedagoģiskajā procesā. Šo modeli īstenojot, pedagogs balstās uz skolotāju un skolēnu sadarbību, tātad mijiedarbība starp cilvēkiem īstenojas kooperatīvās mācīšanās procesā t.i. viens no nozīmīgākajiem interaktīvās mācīšanās veidiem.
Ļoti nozīmīga ir pedagoga prasme uzklausīt citu viedokli, prasme un vēlēšanās diskutēt par lietām, kas
pašam ir sen saprotamas. Šīs prasmes un vēlmes ir demokrātisku sabiedrību raksturojošas iezīmes. Taču skolotājam jābūt zināšanām par saskarsmi - prasmi apmainīties ar informāciju. Mācības norit sekmīgi, ja skolēnu un skolotāju starpā notiek komunikācija, jo tā prasmīgāka, jo kvalitatīvāki mācību rezultāti un process.
Vajadzētu atcerēties dažus padomus:
 Skatīties acīs saskarsmes partnerim,
 Sarunu sākt ar interesantu atgadījumu vai joku,
 Būt dabiskam un atklātam
 Vērot kā skolēni reaģē uz skolotāja nozīmīgiem izteikumiem,
 Runāt tik klusu cik iespējams, bet tā lai arī pēdējā solā sadzirdētu bez pūlēm,
 Sekot lai balss nebūtu monotona,
 Izvēlēties skolēniem saprotamu terminoloģiju un stilu,
 Ievērot skolēnu nogurumu, pauzēt, mainīt tēmu, balss tembru un skaļumu, uzdot intriģējošus jautājumus,
Skolotāja pienākums ir klausīties un dzirdēt, censties izprast, izrādīt interesi par skolēnu izpratni kādā jautājumā, kas saistās ar tēmu. Skolotājs nedrīkst būt vienaldzīgs pret skolēnus īpaši interesējošām tēmām, nedrīkst apspiest bērnu interesi. Jānovērtē kritika, ja tā izteikta par skolotāja rīcību, un jāatvainojas bērniem ja esi kļūdījies. Efektīvu klausīšanos var panākt, neinterpretējot dzirdēto.
Biežāk sastopamākās kļūdas skolotāja un lektora uzstāšanās laikā:
1. Dabiskas saskarsmes zaudēšana – par to liecina monotona balss, neizteiksmīgs, blāvs skatiens, kas nav vērsts klausītāju virzienā, sasaistītība, napārliecinātība, izlikšanās. Tas rada informācijas uztveres barjeru, klausītājus īpaši atbaida augstprātīga un divkosīga atbilde. Runājot jāsaglabā labvēlība, atklātība, draudzīgums un tad skolotājs sajutīs, ka viņu pieņem un mīl.
2. Monologs dialoga vietā – pats runāju, pats klausos. Šajā gadījumā ir pilnīgi zudis kontakts ar klausītāju. Skolotājam jāprot ar klasi nevis runāt, bet sarunāties, to var panākt uzdodot jautājumus, atsaucoties uz konkrētajām atbildēm, salīdzinot savu viedokli ar iepriekšējo runātāju atziņām.
3. Trūkst laba iesākuma un beigu – galveno tēzi vajadzētu paredzēt sākumam vai nobeigumam, runāt uzticību izraisošā tonī, panākt uzmanību ar joka vai kāda trāpīga aforisma piesaukšanu. Nobeigumā varētu paslavēt skolēnus par klausīšanos, izteikt cerību, ka turpmāk sadarbība būs tikpat veiksmīga.
4. Valodas stila nepareiza izvēle – nelietot pārāk bieži specifiskus terminus. Runāt īsi skaidri, saprotami, precīzi, tēlaina.
5. Nepietiekams žestu un balss intonāciju izmantojums – padara runu vienmuļu.
Pedagoģiskās darbības stils raksturo pedagoga garīgo pasauli, personības tikumisko virzību, intereses, vajadzības, attieksmi pret vērtībām, psiholoģiskās un individuālās īpatnības. Pedagoģisko stilu raksturo audzēkņiem izvirzīto prasību atbilstība viņu vecumam un individualitātei, raksturam, temperamentam. Ja šīs prasības ir pārāk augstas, audzēknis zaudē ticību sev, savām spējām, ja turpretim prasības ir zemas, tās neveicina izaugsmi.

Pedagoģisko stilu raksturo arī pedagogu iekšējās un ārējās kultūras vienotība, pieklājība, manieres, stāja, gaita, runas kultūra un intonācija, izkopta valoda, bagāts vārdu krājums, smaids, dikcija. Mīmika un žesti, ārējais izskats, kam jāliecina par labu gaumi, kurā apvienojas vienkāršība un elegance, pievilcība un rūpība. Pedagoģiskajam stilam vajadzētu būt tādam, kurš atklāj estētiskā un ētiskā vienotību visā pedagoga dzīves darbībā.
Lai kādu darba stilu izvēlētos skolotājs, vienmēr svarīgi vai skolēni viņu uztvers atbilstoši, vai abpusēji raidītie signāli tiks saprasti pareizi.