16 marts - Latviešu leģiona piemiņas diena

Kāpēc Latviešu leģiona piemiņas diena ir 16. martā

Taču gājienu rīkošanas stafeti pārņēma patriotiskā jaunā paaudze – leģionāru bērni, mazbērni un citi leģionāru godinātāji no tādām organizācijām kā Klubs 415, Fonds „Latvietis”, Nacionālā Spēka Savienība, „Visu Latvijai!” u.c. Arī daļa leģionāru nepiekrita savu organizāciju vadības nostājai un turpināja kopā ar jauniešiem iet gājienos. Atļaujas gājieniem netika dotas, policija aizturēja aizsargu vai citās formās tērptos atsevišķus leģionāru dienas gājiena dalībniekus, taču, par spīti tam, gājieni notika. Bet līdz ar šo valdošās varas attieksmes pasliktināšanos, palielinājās arī patriotu spītība pretoties šim politiskās elites spiedienam. 16. marts izvērtās par emocionālu, propagandas un reizēm pat fizisku cīņu starp latviešu patriotiem, okupantu „antifašistiem” un valdošo eliti kaut kur pa vidu.

Kulmināciju šī cīņa sasniedza 2006. gada 16. martā, kad izvērtās vēl neredzēta kaunināšanas un dezinformācijas kampaņa no valdošās elites puses, ap Brīvības pieminekli tika uzsliets žogs, bet policija apturēja gājienu un aizturēja daudzus desmitus latviešu un arī ārzemju nacionālistu, kuri bija atbraukuši atbalstīt latviešu patriotu cīņu par taisnību. Tikai šajā brīdī tā īsti sapratām, kurā frontes pusē ir valdošā elite. Mūsdienās tik ļoti pietrūkstošais patriotisms tiek apkarots ar pašas Latvijas varas iestāžu rokām, un jauni latviešu patrioti tiek apcietināti.

Tieši tas liek apgalvot, ka 16. marts, blakus leģiona atceres dienai, ir ieguvis jaunu simbolismu, kuru Nacionālās Spēka savienības priekšsēdētājs Viktors Birze ir nosaucis par „latviešu nacionālās pašapziņas dienu”. Nav citas dienas, kurā tik spilgti izpaustos okupantu, valdošās elites un latviešu patriotu konfrontējošās vīzijas par to, kādai būtu jābūt Latvijai. Latviešu patrioti Latviju grib redzēt kā lepnu, monokulturālu un latvisku valsti, kurā latvietis ir kungs un saimnieks, taču Okupanti ir nostājušies šim ideālam ceļā.