Leģiona izveide
Otrā pasaules kara gados nacistiskās Vācijas okupācijas režīms veica latviešu mobilizāciju un iesaistīšanu savos militārajos formējumos. 1943.gada 23.janvārī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers atļāva un vienlaikus pavēlēja SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. 24.janvārī H.Himlers pavēlēja apvienot četrus 2. SS brigādes sastāvā karojošos latviešu kārtības dienesta bataljonus un dot tiem apzīmējumu Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Ā.Hitlera rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10.februārī
Kāpēc Latviešu leģiona piemiņas diena ir 16. martā
Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas apmēram 25 tūkstoši latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Kara gūstekņu nometnē Cedelgemā Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja "Daugavas vanagu" organizāciju, lai labāk aizstāvētu savas intereses. 1952. gadā šī organizācija nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Izvēlētais datums nebija nejaušs, tas bija simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas - 15. un 19. - austrumu frontē pie Veļikajas upes plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu – tur esošo augstieni. Tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās abas latviešu divīzijas. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru profesionālismu. 16. marts Latvijas vēsturē nekā nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena.
Par leģionu
Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgi un nedraudzīgi spēki allaž ir centušies izmantot leģionu kā pierādījumu latviešu brīvprātīgai sadarbībai ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. To savulaik cītīgi darīja padomju propaganda, tagad - Krievijas attiecīgās institūcijas. Tā pavisam nesen, 2004.gada 13.februārī, Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas informācijas un preses nodaļa sagatavoja un izplatīja memorandu "Par Latviešu SS leģiona līdzdalību kara noziegumos 1941.-1945. gadā un mēģinājumiem Latvijā revidēt Nirnbergas tribunāla spriedumu". Memorandā Latviešu leģiona izveide pasniegta kā nacionālā šovinisma un kolaboracionisma izpausme. Tāpat kā savulaik padomju propaganda, arī mūsdienās sagatavotais memorands nepatiesi apvaino leģionu un tā karavīrus līdzdalībā kara noziegumos.
Vēstures avoti apstiprina, ka leģions, kuru sāka formēt 1943. gada sākumā, nav bijis iesaistīts nedz ebreju masveida iznīcināšanā, nedz kara noziegumos pret cilvēci. Leģiona karavīri nepiedalījās represīvajās akcijās pret civiliedzīvotājiem, bet gan cīnījās austrumu frontē pret sarkanarmiju. Leģions cīnījās pret tās valsts armiju, kas bija okupējusi Latviju, un pret režīmu, kas 1940.-1941. gadā veica represijas pret civiliedzīvotājiem. Kā liecina vēsture, neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav notiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Kara beigās pēc vācu režīma rīkojuma leģionā speciāli tika ieskaitīti daudzi bijušie nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienesta darbinieki, kuri bija veikuši kara noziegumus. Bet tas nekādā gadījumā nepadara visu leģionu par noziedzīgu vienību.
16. Marts mūsdienās
Jau kopš 1952. gada trimdā, bet vēlāk, no 1990. gada arī pašā Latvijā, 16. marts latviešiem asociējas ar Latviešu leģionu un leģionāriem – tā ir latviešu leģionāru atceres diena. Taču pēdējos gados šī diena arvien vairāk iegūst vēl vienu papildus nozīmi kā latviešu nacionālā spīta diena, kad daudzi latviešu nacionālisti pauž savu neapmierinātību ar valsts varas necienīgo attieksmi pret Latviešu leģionu, nacionālistiem un valdošo antinacionālo politiku vispār. Gļēvi pakļaujoties Krievijas un tās 5. kolonnas spiedienam, valdošā elite aizvien naidīgāk skatījās uz šo datumu un tā atzīmētājiem un 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, tika izvērstas represijas un kaunināšana „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”. Tāpat tika izdarīts spiediens uz leģionāru organizācijām un 2002. gadā arī tās atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas 16. martā, pieminot savus kritušos biedrus vienkārši kolektīvi noliekot ziedus.
Taču gājienu rīkošanas stafeti pārņēma patriotiskā jaunā paaudze – leģionāru bērni, mazbērni un citi leģionāru godinātāji no tādām organizācijām kā Klubs 415, Fonds „Latvietis”, Nacionālā Spēka Savienība, „Visu Latvijai!” u.c. Arī daļa leģionāru nepiekrita savu organizāciju vadības nostājai un turpināja kopā ar jauniešiem iet gājienos. Atļaujas gājieniem netika dotas, policija aizturēja aizsargu vai citās formās tērptos atsevišķus leģionāru dienas gājiena dalībniekus, taču, par spīti tam, gājieni notika. Bet līdz ar šo valdošās varas attieksmes pasliktināšanos, palielinājās arī patriotu spītība pretoties šim politiskās elites spiedienam. 16. marts izvērtās par emocionālu, propagandas un reizēm pat fizisku cīņu starp latviešu patriotiem, okupantu „antifašistiem” un valdošo eliti kaut kur pa vidu.
Kulmināciju šī cīņa sasniedza 2006. gada 16. martā, kad izvērtās vēl neredzēta kaunināšanas un dezinformācijas kampaņa no valdošās elites puses, ap Brīvības pieminekli tika uzsliets žogs, bet policija apturēja gājienu un aizturēja daudzus desmitus latviešu un arī ārzemju nacionālistu, kuri bija atbraukuši atbalstīt latviešu patriotu cīņu par taisnību. Tikai šajā brīdī tā īsti sapratām, kurā frontes pusē ir valdošā elite. Mūsdienās tik ļoti pietrūkstošais patriotisms tiek apkarots ar pašas Latvijas varas iestāžu rokām, un jauni latviešu patrioti tiek apcietināti.
Tieši tas liek apgalvot, ka 16. marts, blakus leģiona atceres dienai, ir ieguvis jaunu simbolismu, kuru Nacionālās Spēka savienības priekšsēdētājs Viktors Birze ir nosaucis par „latviešu nacionālās pašapziņas dienu”. Nav citas dienas, kurā tik spilgti izpaustos okupantu, valdošās elites un latviešu patriotu konfrontējošās vīzijas par to, kādai būtu jābūt Latvijai. Latviešu patrioti Latviju grib redzēt kā lepnu, monokulturālu un latvisku valsti, kurā latvietis ir kungs un saimnieks, taču Okupanti ir nostājušies šim ideālam ceļā.
