17 gs holande un gleznotājs frans halss

Holandes glezniecība 17.gadsimtā. Holande ir pirmā buržuāziskā zeme, kur revolūcija vainagojās ar uzvaru. Revolūcija likvidēja arī katoļu baznīcas jūgu, Holandē nostiprinājās kalvinisms, tātad savos dievnamos gleznas neatzina

Holandes glezniecības uzplaukums sākās līdz ar revolūcijas uzvaru. Viens no pirmajiem reālisma nostiprināšanos Holandē veicināja portretists Frans Halss (1580 1666). Holandes mākslas uzplaukuma periodā (1640 1660) ļoti populārs bija sadzīves žanrs. Holandieši bija pirmie, kas ikdienišķajā saskatīja poēziju. Holandes mākslinieki visumā pauda Holandes buržuāzijas ideoloģiju. Mākslinieku uzdevums bija parādīt mākslā, ka holandieši savu tikumību nebalsta uz klerikālisma principiem un feodāliem aizspriedumiem, ka cilvēka īstā vērtība ir nevis dižciltīgo lepnība, bet gan dvēseles kvalitāte miers, klusums, godīgums, līdzsvars. Liela loma toreiz bija dažādām organizācijām, sakarā ar to radās īpašs sabiedriskā grupu portretu veidam kas plaši attīstījās un kļuva par vienu no specifiskākajām holandiešu glezniecības parādībām. Līdzās portretiem par dominējošo kļuva sadzīves žanrs. Tipiska šā laika holandiešu mākslas skolas īpatnība ir tās pārstāvju šaura specializēšanās tematikas veidos. Holandes mākslinieki visu ieraudzīto gleznoja ar lielu detalizāciju, viena no galvenajām iezīmēm ir kā mākslinieki ir izjutuši gaismas nozīmi telpā un izmanto iespējas kā ar to uzsvērt detaļas piemēram arhitektūras elementu kontrastainību.

Frans Halss (biogrāfija). Halss piederēja pie Rubensa paaudzes. Viņš bija dzimis Antverpenē flāmu vecākiem, kas pārcēlās uz Holandi pēc tam, kad pilsētu 1585. gadā ieņēma spāņi. Un takā viņa vecāki bija protestanti viņi atstāja Flandriju. Kopš 1591. gada viņa vecāki bija apmetušies Hārlemā, Ziemeļholandē, un viņš turpat nodzīvoja visu mūžu. Viņa darbība gandrīz pilnīgi noritēja Hārlemā šeit jau ap 1616.gadu viņš izvirzās par izcilāko tā laika portretistu un savu nozīmi šai jomā saglabā līdz mūža galam. Viņš bija divreiz precējies un ar vismaz desmit bērniem. Halss pastāvīgi bija finansiālās grūtībās, bieži vien bija palicis parādā savam maizniekam un kurpniekam un mūža nogalē pilsētas nabagmāja atvēlēja viņam mazu ikgadēju pabalstu, jo viņš, dzīvojot tajā, bija gleznojis tās reģentu portretus. Pēc četriem gadiem viņš mira, un plašu atzinību viņa darbi atkal ieguva tikai 19.gs. vidū.