Klīzdami senajos vēstures ceļos, nonākam pie verstes staba, uz kura rakstīts : „ 1905.gads”. Ko man un manai paaudzei izsaka šis skaitlis. Jā, Latvijas vēstures grāmatās var izlasīt par tālās revolūcijas notikumiem, taču tiem sekojis pirmais pasaules karš, tad – otrais pasaules karš, kuri plosījuši valstis un tautas, nesot milzīgu postu un zaudējumus.
Kāpēc šodien no Dziesmusvētku estrādes tūkstošbalsu koris, izpildot R.Paula dziesmu ( Pētera vārdi) liek atcerēties latviešu tautas vēsturi: ”...Vēl nāks piektais gads,
Asinssviedri līs,
Un visaugstākas priedes nolauzīs.”
Dziesmusvētki nav iedomājami bez E. Dārziņa „Lauztajām priedēm” ( J. Raiņa vārdi). Kā svīnīgs tautas zvērests aizšalc vārdi. „ Tu vari mūs šķelt,
Tu vari mūs lauzt,
Mēs sniegsim tāles,
Kur saule aust !”
Ko latvieši tautai nozīmēja šī revolūcija, kādi bija ieguvumi, bet varbūt bija arī zaudējumi? Kā vienus, tā otrus nedrīkst aizirst. Tatad šī revolūcija parādīja un pierādija kaut ko tik būtisku, kas jāatceras paaudžu paudzēm, arī mums.
1905.gada revolūcija pārņēma visu carisko Krieviju, taču Latviju zemē tā ieguva vētras spēku, jo tikai tā varēja iedragāt, salauzt un aizmēst gan cariskās Krievijas, gan vācu muižniecības spaidus. Laukos muižnieki joprojām bija bargi kungi, bet pilsētās auga izmanīgs plēsoņa – jaunais kapitālists. Pārestības, kas krājušās mo paaudzes uz paaudzi, pārvērtās naidā un vēlmē atbrīvoties kā no fiziskajiem, tā saimnieciskajiem, sabiedrīskajiem un garīgajiem spaidiem. Zemniecība, strādniecība, inteliģence un citas sabiedriskās kārtas pieprasīja savas cilvēciskās tiesības.„ Mosties, mosties reiz, svabadais gars,” rakstīja jaunais students Vedenbaums jau 19.gadsimta beigās, un brīvības gars modās.
Revolūcija apliecināja, ka sabiedriskās pretrunas, kas pavedzina, pazemo, fiziski un garīgi iznīcina cilvēku, pat veselu tautu , ir jānovērs, taču novērst var tikai cīņa uz dzīvību vai nāvi.
1905.gada revolūcija parādīja, cik milzīgs spēks ir tauta, kad katrs gatavs iesaistīties cīņā, kaut vinīgie ieroči būtu paša dzīvība ( nāk prātā barikāžu laiks, kurā es saskatu ciešu saistību ar piekto gadu).
Šī revolūcija pārliecināja, ka cīņai vajadzīgi gudri, izglītoti, pašaizliedzīgi un godīgi cilvēki, kuri spētu organizēt un vadīt masas ( tādi bija augstskolu studenti, ģimnāzisti un inteleģence). Haotiski revolūcija uzsliemojumi nevar nodrošināt panākumus.
1905.gada revolūcija spēcīgi iedragāja maižniecības kundzību, tā bija viņu valdīšanas beigu sākums. Šī revolūcija atnesa arī ievērojamus guvumus attiecībā uz sabiedriskajam tiesībām, piemēram, ticības brīvību, biedrošanās brīvību, Latgalē atcēla drukas aizliegumu apslāpēja draonisko rusifikāciju; pieļāva dažādu kultūras un izglītības biedrību rašanos. Radās iespēja uzplaukt presei un grāmatniecībai. Veidojās spēcīgas literatūra, un tapa viena sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Piektā gada revolūcijai bija smagas sekas, jo krita simti un tūkstoši; tie tika nošauti māju pagalmos, ceļmalās, cietumos; simti tika izsūtiti trimdā, bet simti emigrēja uz ārzemēm, spēpjoties no cara patvaldības melnsimtiekiem.
Smagi cieta inteliģence, un tas bija trieciens tautas radošajam potenciālam.
Smagi cieta tautsaimniecība, jo laukos simtiem sētu tika izpostītas, nodedzinātas, pierima arī saimnieciskā dzīve pilsētās, sāka trūkst darbaspēka, tāpēc ieplūda strādnieki no Krievijas un citurienes.
Vai 1905.gada revolūcijas zaudējumos būtu nosaucamas arī nodzinātās muižas (tādu bija daudz), kuras uzskatāmas par kultūras vērtībām. Esmu lasījusi, kā barbarus, kas atņēmuši Baltijas zemēm lielas kultūras vērtības. Tagad, 21. gadsimtā, pilis un tām piederošās ēkas, parki tiek atjaunoti un apbūvēti, taču visu to atjauno Latvijas tauta ar savu darbu un par saviem līdzekļiem, jo protam novērtēt mākslu un kultūru.
Jautājumi paliek: samierināties un ciest vai cīnīties,ja izveidotos līdzīga vēsturiskā situācija.
