1905 gada revolūcija Latvijā

3. Ļoti ierobežotas bija iespējas attīstīt ekonomiskas aktivitātes, jo muižnieki paturēja sev zvejas, medību, krogu turēšanas un tirgus tiesības un aizliedza zemniekiem pārdoto zemi izmantot rūpnieciskiem mērķiem.

– laucinieki) stipri cieta no muižnieku plašajām privilēģijām (priekšrocībām). Nenormāls stāvoklis bija jau tas, ka dažiem simtiem vācu muižnieku piederēja lielāka puse no Latvijas zemes platības. Turpretim latviešu zemnieku lielākā daļa bija bezzemnieki. Ar nodokļiem muižu zeme bija apgrūtināta daudz mazākā mērā nekā zemnieku zeme.

5. Muižniekiem pagastā piederēja tikpat daudz zemes, cik visiem saimniekiem kopā, bet skolu un nespējnieku māju uzturēšanā un citu pagastu nastu nešanā viņi nepiedalījās.

6. Uz zemnieku pleciem gūlās smagums, ko radīja dažnedažādas muižnieku piederošās privilēģijas: neizdevīgie nodokļi un nodevas, ceļa klaušas, muižu privilēģijas zvejniecībā, medniecībā, degvīna, alus brūvēšanā. Piemēram, muižnieki Vidzemē maksāja 8,3% no visas zemes nodokļa summas, kamēr latviešu zemniekiem bija jāsamaksā 91,7% no kopējās summas.

8. Tāpat kā visi citi Krievijas pilsoņi, arī latvieši stipri cieta no autokrātiskās (patvaldnieciskās) valsts iekārtas un pilsonisko (jeb personisko) brīvību ierobežojumiem. Arī latviešiem nebija nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldīšanas darbā (t.i. viņi nebaudīja politisko brīvību).

9. Viņiem nebija ticības brīvības; viņi nevarēja brīvi izteikt savas domas vārdos un rakstos; sapulču noturēšana, kā arī biedrību dibināšana un darbība bija stipri ierobežota.

10. Sevišķi daudz latviešu cieta no krievu valdības pārkrievošanas politikas. Valdība aizliedza skolās mācīt latviešu valodā, tāpat arī – izmeta latviešu valodu no valsts un pašvaldības iestādēm.

11. Par ierēdņiem Latvijas iestādēs iecēla vienīgi krievus, bet izglītotiem latviešiem dzimtene bija jāpamet un jāmeklē nodarbošanās svešumā.

12. Latvijā revolūcionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaldībā, un Latvijā tā bija sevišķi smaga.

14. Svarīgi cēloņi saistīti ar lielās strādnieku masas sociālo nemieru.

Latvijas 1905. gada revolūcija nepieder tikai vienam sociālam slānim, šķirai vai partijai. Tajā iesaistījās pēcrevolūcijas laikā pretēju politisko uzskatu personības: sociāldemokrāts Rainis, vēlākais „zemsavietis” un „tautas suverēnās varas„ uzurpators Kārlis Ulmanis, dzejnieks demokrāts Kārlis Skalbe, dzejnieks un vēlākais komunists Linards Laicens. Arī pret revolūciju vienotā nepatikā saslējās tikpat krasi pretmeti kā konservatīvais mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra un vēlāk boļševiku visvairāk cildinātais literāts, latviešu sociālistiskā reālisma tēvs Andrejs Upīts. Un tomēr 1905. gada revolūcija nebūtu iespējama bez toreiz vienīgās latviešu politiskās partijas, revolūcijas organizatores un vadītājas LSDSP.

Revolūcija radīja daudzus izcili talantīgus latviešu revolucionārus, taču lielākie vadītāji bija trīs J. Ozols (Zars), A. Buševics un J. Jansons Brauns.

Bruņotās cīņas galvenie dalībnieki, kā redzams no materiāliem, bija strādnieki un bezzemnieki, tās priekšgalā gāja pilsētu un miestiņu strādnieki, dzelzceļnieki, kalpi.

Mūsu tauta vēlējās būt brīva, neatkarīga, neapspiesta un pats galvenais – būt patstāvīgai, tiesiskai vadīt politiskos un saimnieciskos darbus, tā laikā vēl nedibinātājā Latvijā. Revolūcijas galvenais uzdevums bija izdarīt konsekventu demokrātisko apvērsumu gāzt cara patvaldību un nodibināt demokrātisku republiku.