1905 gada revolūcija

Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāk izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.

Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).

1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā Partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība(SDS), kura turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās 1905. gada revolūcijas laikā.

Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Streiku kustība, kas radās pēc demonstrantu apšaušanas Pēterburgā 22. janvārī, aptvēra lielākās Krievijas impērijas pilsētas un sevišķi plaši izvērsās Baltijā un Polijā. Ar plašām demonstrācijām un mītiņiem Latvijā togad atzīmēja 1. maija svētkus. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. 1905 oktobri Latvijā sevišķi aktivizējās streiku kustība. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, studenti u.c. Plašie nemieri, kas aptvēra gandrīz visu impēriju, piespieda Nikolaju II 17. oktobrī izdot manifestu, kurā viņš solīja tautai vārda un biedrošanās brīvību. Šī atļauja tika izmantota un "brīvības dienas" turpinājās gandrīz līdz 1905. g. beigām. Latvijā sāka dibināties dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās arī strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku). Mazinājās pārkrievošanas spaidi. Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā (šo ieguvumu atcēla 1913. gadā).

Plaša streiku kustība izvērsās arī laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika baznīcu demonstrācijas. Dibinājās rīcību komitejas un tautas milicijas vienības. 1905.g. beigās revolūcija sasniedza augstāko pakāpi. Vairākās vietās notika bruņotās sacelšanās. Piemēram, Tukuma bruņotā sacelšanās notika 1905. gada 13.–15. decembrī (pēc vecā stila no 30. novembra līdz 2. decembrim) 1905.gada revolūcijas laikā pēc LSDSP Tukuma komitejas aicinājuma. No apkārtnes pilsētā ieradās ap 3 tūkstoši laukstrādnieku un zemnieku. Aptuveni 300–400 revolucionāru bija apbruņoti ar šaujamieročiem, pārējie – ar dakšām, izkaptīm, vālēm. Atbilstoši sacelšanās plānam tika ieņemtas kaujas pozīcijas pilsētas centra namos un ielenkta dragūnu vienība, kas bija patvērusies viesnīcā, pārtraukta satiksme un sakari, ierīkoti stiepļu aizsprosti ielās, kā arī izveidotas izlūkošanas, sakaru un medicīniskās palīdzības grupas. 14. decembra (pēc vecā stila 1. decembrī) rītā pēc sīvās kaujas ar karaspēka vienībām varu ieguva revolucionāri. Tomēr sasniegto neizdevās noturēt. Tās pašas dienas vakarā Tukumā ieradās karaspēka papilddaļas, pilsēta tika ielenkta un apšaudīta ar lielgabaliem. 15. decembra pēcpusdienā karaspēks ienāca Tukumā. Vēl pirms tam sacelšanās komiteja bija devusi rīkojumu apkārtnes ļaudīm pilsētu atstāt. Sacelšanās laikā Tukumā gāja bojā ap 120 cilvēku (56 no tiem kaujās ar karaspēku).