2 Pasaules karš

1939. gada oktobrī PSRS uzstādīja Somijai ultimātu. Šo ultimātu sastādīja Staļins un Molotovs. Staļins gribēja, lai Somija uz 30 gadiem izīrētu Hauko ostu PSRS flotes bāzei, atdotu salas somu līcī un daļu Karēlijas zemas šauruma. Somija atšķirībā no Baltijas valstīm, kuras padevās sarkanajam teroram, sākumā kategoriski atteicās pildīt Padomju Savienības prasības. Izteikumi par to, ka krievi it kā zaudēja karu Somijā, ir strīdīgi. Pārraujot “Mannerheima līniju”, PSRS karaspēks daļēji salauza somu pretestību, bet par mata tiesu gūtā uzvara prasīja lielus zaudējumus Staļina sarkanarmiešiem, kuru kaujas spējas toreiz bija diezgan zemas. Varbūt Staļins neiekaroja Somiju tāpēc, ka sarkanarmija nebija tik labi sagatavota, lai turpinātu karošanu. Varbūt Staļinam pietika ar pieprasīto un viņš vairs nevēlējās karot ar somu partizāniem, kaut gan Staļins nebija tas vīrs, kas varētu samierināties ar mazumiņu. Krievija dabūja pieprasīto. Staļins būtībā guva uzvaru pār Somiju, kaujās tika izmēģināti tā laika jaunākie, labākie, izturīgākie tanki pasaulē. “Ziemas kara” gaitā sarkanarmija guva pieredzi karošanai ļoti sliktos apstākļos, kaut gan tās kaujas spējas uzlabojās tikai otrā pasaules kara beigu fāzē. Staļinam likās, ka ar somiem viņš tiks galā vienā rāvienā. Hitlers domāja tieši tāpat. Somijas – PSRS kara laikā Hitlers apgalvoja, ka krievi absolūti neko nespēj, bet tā viņam bija liktenīga alošanās, jo karu zaudēja nevis Staļins, bet viņš. Sarkanajai armijai karš Somijā deva labu mācību. Tā atbrīvojās no augstprātīgās lielības un nespējas pienācīgi novērtēt pretinieku, jo karš Somijā bija PSRS karaspēka kauna dienas.

Somija palika neatkarīga valsts, bet dzimtenes labā krita 24923 cilvēki, 43577 tika ievainoti un 4000 pazuda bez vēsts. PSRS pusē krita 74000 karavīri, 198500 apsaldējās vai tika ievainoti un 17000 pazuda bez vēsts. Šie skaitļi pierāda to, cik sīksta bija somu pretestība. Staļins varēja sagraut somus vispār, bet viņam nepietika ne pacietības to darīt, jo viņa armija nebija tik labi apmācīta, lai karotu tālāk.

Hitlers jau sen bija apjēdzis Staļina divkosīgo politiku. Hitleram šķita, ka Staļins neko nespēj un sāka šaubīties par Molotova – Ribentropa pakta jēgu. Hitlers saprata, ka karš ar Padomju Savienību ir neizbēgams. Tika izstrādāts plāns “Barbarossa fall”. Abu valstu, PSRS un Vācijas, armiju spēki bija sakoncentrēti Rietumu robežu tuvumā, kur 6. jūlijā vajadzēja sākties milzīgam uzbrukumam. To pašu darīja vācu vērmahts. Tā paša 1941. gada 22. jūnijā vācieši deva negaidītu triecienu, atsviežot pārsteigtās sarkanarmiešu vienības dažus kilometrus atpakaļ. Bet ar to pietika – degviela, munīcija un pasaulē labākie tanki nonāca vācu armijas rokās. Tas notika tāpēc, ka PSRS nebija paredzējusi vācu uzbrukumu un pirms 22. jūnija notika tanku sagatavošana karam, tā palika pusceļā. Vācu trieciens pārsteidza uz dzelzceļa esošos ešelonus ar krievu tankiem, kuri nonāca vācu karaspēka īpašumā. Vācu aviācija palīdzēja pastiprināt uzbrukuma spēku, sabojājot dzelzceļa sliedes. Sarkanarmija gatavojās uzbrukt nevis aizstāvēties. Padomju Savienību no sakāves paglāba vienīgi tas, ka tās tanku un karavīru skaits bija milzīgs, citādi PSRS šo uzbrukumu nebūtu izturējusi.