20 gs laiks pēc otrā pasaules kara

XX gs. literatūra ir ļoti plaša un daudzveidīga, bagāta gan ar talantīgiem rakstniekiem, gan izciliem darbiem, gan dažādiem literatūras virzieniem. XX gs. rakstnieki tiecas izprast un arī attēlot savos darbos sarežģīto un pretrunīgo laikmetu un cilvēka nozīmi tajā. Viņi meklē dažādas radošās izteiksmes iespējas, tādēļ arī tālāk attīstās un veidojas jauni visdažādākie literatūras virzieni: reālisms, naturālisms, neoklasicisms, neoromantisms, eksistenciālisms un citi. Vecos rakstniecības paņēmienus nekad pavisam neaizmirst, bet turpina tos attīstīt tālāk, piemēram, ja romantisms tiek uzskatīts par vienu no XIX gadsimta literatūras virzieniem, tas nenozīmē, ka XX gadsimta autoru darbos nevar saskatīt vienu otru šā virziena iezīmi.

XX gadsimta literatūra veidojas lielu vēsturisko notikumu iespaidā – to ietekmējuši gan Pirmais pasaules karš, gan revolūcijas, gan Otrais pasaules karš. Ja raksturo XX gadsimta literatūru kopumā, to var iedalīt divos nosacītos virzienos: pirmkārt, rakstnieki, kas vistiešākajā veidā turpināja iepriekšējā gadsimta tradīcijas (Džons Golsvertijs, Herberts Velss, Arnolds Benets u. c.); otrkārt, rakstnieki, kuru daiļradi visvairāk raksturoja jaunas tendences un kuru pamatmērķis bija cilvēka apziņas jeb iekšējās pasaules atklāsme, - tas ir virziens, ko dēvē par modernismu (M. Prusts, F. Kafka, Dž. Džoiss, V. Vulfa, O. Hakslijs u. c.).

Neoklasicisma literatūrā, kas izpaudās XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, raksturīgi aizgūti antīkie tēli un motīvi, poētiskā valoda pakļauta noteiktām normām. Šādas iezīmes vērojamas franču, vācu un krievu literatūrā.

Neoromantisma virziena rakstnieki savos darbos akcentē emocijas un intuīciju, atsevišķa indivīda iekšējo pārdzīvojumu izpausmi; dabas un dvēseles vienotību; jūsmu par dabas ainavām; nostaļģiju [smeldzīgas ilgas] pēc pagātnes. Literatūrā neoromantismu pārstāv K. Hamsuns, G. Hauptmanis, R. M. Rilke.

Reālisma virziens. Pirmais pasaules karš radīja neatgriezeniskas sekas tā laika paaudzes apziņā – tika iedragāta ticība vispārpieņemtajām dzīves normām un cilvēciskumam. Karš radīja tā saukto zuduðo paaudzi, kas pārnāca no kara izmisusi un bez cerībām, zaudējusi ticību dzīves jēgai. Šīs paaudzes sarežģītie likteņu stāsti, pārdomas par dzīves bezcerību un bezjēdzību ievijās arī literatūrā - zudušās paaudzes dzīvi un izjūtas spēcīgos mākslas darbos tēlo reālisma virziena rakstnieki Ērihs Marija Remarks (“Rietumu frontē bez pārmaiņām”, “Trīs draugi”), Ernests Hemingvejs (“Ardievas ieročiem”), Ričards Oldingtons (“Varoņa nāve”).

Ē. M. Remarks (1898 – 1970) ir viens no populārākajiem XX gadsimta vācu autoriem. Pirmajā pasaules karā brīvprātīgi aiziedams uz fronti, Remarks pieredzēja tās kara šausmas un bezjēdzību, kas bija jāpārdzīvo viņa paaudzei un kas uzspieda zīmogu viņa vēlākajam rakstnieka darbam un visai dzīvei. Vairākos savos darbos (“Rietumu frontē bez pārmaiņām”, “Triumfa arka”, “Lisabonas nakts”) Remarks spilgti attēlo tās paaudzes traģisko likteni, ko pazudināja...