3 atmoda

Nacionālās pretestības sagrāve un masveida represijas 40. – 50. gados, bija apklusinājušas ne tikai atklātu, bet arī slēptu latviešu tautas protestu pret komunistisko padomju iekārtu. Cilvēki bija kļuvuši noslēgtāki, atturīgāki cits pret citu, neuzdrīkstēdamies izteikt savas domas pat darbabiedru starpā, jo it visur, pat starp labi pazīstamiem cilvēkiem varēja atrasties kāds nodevējs. Pat ģimenēs vecāki vairījās stāstīt saviem bērniem patiesību par pirmajiem Latvijas neatkarības gadiem, gan par tagadējās iekārtas noziegumiem un bezjēdzībām. PSKP varēja justies apmierināta – latvieši pacietīgi, nekurnēdami, vismaz neizrādot uz āru savas domas, cēla „laimīgo sociālisma valsti”.

Un tomēr komunistiskās partijas vadoņi maldījās. Tauta bija tikai iebaidīta, bet ne samierinājusies. Tiklīdz pierima staļiniskais terors, tā sāka atskanēt arī patiesības balsis. Rakstnieki un dzejnieki – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, Visvaldis Lāms, kā arī daudzi citi – savos darbos reizēm piesardzīgāk, reizēm atklātāk sāka izteikt tautas sāpes un vēlmes.

Ar padomju dzīves īstenību, Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu nesamierinājās arī daudzi komunistiskās partijas biedri, kuri, ticēdami marksisma – ļeņinisma teorijām, bija sekmējuši Latvijas neatkarības zaudēšanu, padomju varas nodibināšanu. 1959. gadā staļiniskā režīma piekritēji gan atņēma šiem cilvēkiem darbības iespējas, bet ne uzskatus.

1972. gada janvārī Rietumvalstu laikrakstos un radioraidījumos parādījās tā dēvētā „17 latviešu komunistu vēstule”, kurā bija plaši izklāstīta PSKP un padomju varas nežēlīgā nacionālā politika Latvijā. Šo vēstuli bija sastādījis E. Berklavs ar dažiem domubiedriem, un tā bija adresēta citu tautu komunistiskajām un sociālistiskajām partijām. Vēstules pamatdoma bija informēt visu pasaules sabiedrību par norisēm padomju Latvijā. „17 komunistu vēstulei” bija tik liels iespaids uz pasaules sabiedrisko domu, ka 1972. gada 21. februārī tās saturs tika apspriests pat ASV kongresā, līdz ar to, kaut netieši, ietekmējot PSRS un ASV attiecības.

60. – 70. gados veidojās atsevišķas pretpadomju grupas, kuras reizēm mēģināja sadarboties ar Igaunijas, Lietuvas, kā arī Krievijas disidentiem. Nozīmīgākā no šādām grupām bija „Baltijas federācija”, kas mēģināja veidot Baltijas republiku sabiedrību kopīgu saimniecisku, kultūras un politisko sadarbību, bet nodevības dēļ tika likvidēta, pirms vēl bija uzsākusi plašāku darbību. Šīs grupas vadītāji – Viktors Kalniņš un Gunārs Rode – tika notiesāti ar 15 gadiem cietumā.

70. gadu beigās sāka veidoties Latvijas Neatkarības Kustība, Latviešu Kristīgi demokrātiskā savienība, kā arī Latviešu Demokrātiskā jaunatnes apvienība. Šīs grupas rakstīja dažādus uzsaukumus , izplatīja informāciju, kas vēstīja par patieso stāvokli Padomju Savienībā, kā arī Rietumvalstīs, tomēr kaut cik nozīmīga šo grupu darbība neizvērsās, bet – atklātas tās arī netika. Ilgāku laiku drošības dienests nespēja atklāt arī Latvijas Sociāldemokrātijas darbiniekus, kuriem jau bija samērā cieši sakari ar ārvalstu latviešu sociāldemokrātiskajām organizācijām. Tikai 1981. gadā LSD vadītāji Juris Būmeistars un Dainis Lisments tika izsekoti un arestēti.