700 verdzības gadi” Latvijas vēsturē – mīts vai vēsturiska patiesība

Nevarētu teikt, ka visi šie 700 gadi sākot ar Livonijas izveidi bijuši verdzības gadi. Nebūt ne. Vienkārši latvieši visus šos 700 gadus to vien darīja kā domāja un rūpējās par zemes apsaimniekošanu, graudu audzēšanu un lopu pabarošanu. Latvieši bija zemnieki gan pirms vācu, poļu, zviedru un krievu iebrukumiem, gan pēc tam. Apgalvojot, ka šie 700 gadi ir bijuši verdzības gadi, mēs vienkārši meklētu kādu uz kuru varētu uzvelt vainu par to, ka Latvija neattīstījās tik pat strauju kā citas Eiropas valstis, piemēram, Vācija, Lielbritānija, Francija u.c. Ja latviešiem tik ļoti būtu rūpējis savs mononacionālisms arī pirms vācu laikiem, pirms Livonijas izveidošanas, tad viņi – mūsu senči un tēvu tēvi būtu jau tad domājuši ko darīt, lai „svešie ļaudis” – vācieši, tik viegli neiekarotu mūsu zemi, Baltiju. Bet arī tad, kad vāciešiem izdevās šeit nostiprināt savu varu, vai visi nepatikā kliedza un ārdījās? Nē! Jo nemaz nebija tik slikti, kā mums dažbrīd, atskatoties uz Latvijas vēstures notikumiem, liekas. Nebija tā, ka tūlīt pēc vācu ierašanās Latvijā visi vietējās izcelsmes iedzīvotāji tūlīt nonāktu nebrīvo kārtā un tiktu paverdzināti! Baltijas pamatiedzīvotāju vairākums līdz pat 15. gadsimta beigām baudījis samērā lielu brīvību. Vācieši neieviesa pārmaiņas lauksaimniecībā, jo varbūt saprata to, ka cilvēkam jāļauj darīt to, kas viņam vislabāk padodas – tātad – kopt zemi.

Latvijas teritorijas iedzīvotājiem Livonijas laikos nemaz negāja tik slikti. Patiesi grūti klājās Sāmsalas un Ziemeļigaunijas igauņiem, kas bija nonākuši vācu bruņinieku – Dānijas pavalstnieku virskundzībā.