A Čaks Rīga

Aleksandru Čaku mēdz dēvēt par pirmo latviešu dzejas urbānistu. Čaka dzeja neapšaubāmi cieši saistīta ar pilsētu, konkrēti ar Rīgu. Čaks ir Rīgas dzejnieks. Ar savu dzeju vinš uzcēlis lielisku pieminekli Rīgai.

Čaka pilsētas dzeja atšķiras no citu latviešu dzejnieku pilsētas dzejas ar savu konkrētību un tiešamību. Čaks Rīgas būtību nemeklē greznos bulvāros, deju zālēs, gaišos bagātnieku logos. Viņš Rīgas būtību redz tais ielās, ko apdzīvo trūcīgie iedzīvotāji – strādnieki, sīkie amatnieki, matroži, bezdarbnieki.

Aleksandra Čaka pilsētas vērojums izpaušas caur individuālu pārdzīvojumu. Viņš pats dzimis rīdzinieks, te pavadīta bērnība. Personīgās pārdzīvotās skumjas saaužas ar skumjām par to, ko cieš viņa pilsēta, viņa iela, kuru Čaks bezgalīgi mīl. Arī Čaka „paradīze” ir tīri urbāniska. Tā ir priekšpilsēta ar savu vienkāršību un klusumu pretstatā trokšņainajam centram. Te ir robeža, kur satiekas lauki ar pilsētu, zāles zaļums ar akmens pelēkumu. Ar kādu smeldzīgu mīlestību Čaks raksta savā dzejā par sirdij mīļo nomali: Ak savu nomali zaļo un mīļo

Aleksandrs Čaks – pilsētas zēns... Iespaidu milzums, ritmu dažādība, krāsu ņirboņa, ielu raibums no pirmajām apzinātās dzīves dienām pāršalc zēna jūtīgo dirdi un agri attīstīajā fantāzijā viss dzīvo un elpo, iespiežas viņa atmiņā kā mīkstā vaskā, kas sacietējot saglabā šīs pēdas uz visu mūžu.

Blaumaņa ielas nama, kur Čaks dzīvo kopā ar vecākiem, malkas pagraba smarža, vārdos neizsakāma, neatkārtojama. Ķieģeļu siena – pārklāta sudrabainu sarmu, kas mirdz vakaros dzelteno spuldžu gaismā, agrās bērnības iespaids, Ģertrūdes iela, Marijas iela – bērnības spilgtākie iespaidi.