Adīšana: senākās rūpniecības formas rokdarbības vēsturē

Feodālisma un kapitālisma periodos cimdus adīja galvenokārt savas ģimenes vai saimes vajadzību apmierināšanai, samērā maz adīšana bija saistīta ar amatniecību un mājturību, kas ražoja tirgum, kurš diktēja savu gaumi. Tāpēc cimdu rakstos saglabājušās senas tradīcijas. Zināma nozīme šo tradīciju saglabāšanā bija arī tam, ka cimdi dāvināšanas objekts kāzu un bēru ceremonijās un dažādos citos gadījumos.

Cimdus pēc delnu formas iedala dūraiņos un pirkstaiņos.

Pēc arheoloģiskajām ziņām Latvijā adīti cimdi pazīstami no 14. 15.gs. Arheoloģiskajos izrakumos Rīgā atrasti adītie cimdi – pirkstainis un dūrainis, pagaidām ir senākie ne vien Latvijā, bet visā Ziemeļ un Austrumeiropā. Eiropas dienvidos senākie adījumi pazīstami no 12.gs.

Cimdus darīnāja, ne vien lai pasargātu rokas no aukstuma, bet arī tādēļ, ka cimdi bija iemīļotsdarinājuma priekšmets dažādos dzīves gadījumos. Pēc lietošanas veida izšķir:

Sevišķi daudz cimdu tika dāvināts kāzās. Līdz pat 19.gs. vidum cimdu dāvināšana jeb kā agrāk teica “sviešana” saistījā ar ticību maģiskajiem spēkiem. Piemēram, jaunajijaisievai pirmoreiz ieejot vīra mājā vajadzējqa atstāt pa cimdu pārim kūti, klētī, istabā, pirtī u.c., lai nodrošinātu saticību un sekmes mājas darbos.

20.gs. 20. gadu Latgales ekspedīciju materiālos minēts, ka 18 gadu vecas meitas pūrā bijuši 26 cimdu pāri, no kuriem katram bijis savs raksts.

Cimdu dāvināšana sākās tad, ja precībās atbraukušie precinieki bija pieņemami. Tad līgavainis pirmo reizi saņēma cimdu pāri no līgavas. Saderināšanās laikā pirms kāzām līgava deva līgavainim “raibos cimdus”,kurus līgavainis uzvilka rokās kāzu dienā. Braucot pie mācītāja laulāties, līgavai atkal vajadzēja dot līgavainim cimdus. Cimdus dāvināja arī pāra vedējam, kāzu dienā – muzikantiem, kā arī tam puisim, kurš pirmais uzlūdza līgavu dejot, un vēl daudzos gadījumos. Pūra dalīšana notika kāzās laulību vakarā pēc vainaga noņemšanas. Tad cimdus un citas dāvanas jaunā sieva deva vīra mātei un vīra tēvam, vīra brāļiem un māsām, vedējiem. Tāpēclīgavas krājuma bija jābūt ap pussimts pāru cimdu.

Latgalē līgavaiņu cimdiem bija balts pamats ar krāsainu rakstu joslām un galos vairākās kārtās greznas bārkstis. Pirksts adīts baltā krāsā.

Kāzunedēlās sestdienā jaunā sieva gāja vīramātes pirtī, kur viņai atkal “jāsviež” cimdi un jostas. Cimdus uz pirts sliekšņa, lāvas un krāsns. Latgalē vēl vairākās vietās saglabājušās dažas no šīm tradīcijām.

Pēc senajām tradīcijām cimdi bija jādod arī citos nozīmīgos dzīves un darba gadījumos, piemērām kalējam, kad pirmo reizi apkala jaunu zirgu. Latgalē ši tradīcija 20.gs. jau sastopama reti.

Dāvināmos cimdos bija ļotiliela rakstu dažādība. Rakstu izdomā adītājas it kā sacenstās, lai parādītu to labāko ko katra prot. Līdz mūsdienāmsaglabājušies seno cimdu paraugi liecina par lielu meistarību, smalku gaumi gan rakstos, gan krāsu salikumos.

Īpaši jāizdala bēru cimdi. Gados vecākās sievietes tos adīja bēru gadijumiem. Bērās cimdus deva kapa racējiem, krusta nesējiem u.c. Bēru cimdus parasti adōja melnus vai kādā citā tumšā krāsā ar baltiem krustu rakstiem.