Adīšana un batika !

12.gs. adīšana bija plaši pazīstama Itālijā, Francijā, Anglijā, Spānijā. Smalkie adījumi vērtēti ļoti augstu. Pirmie adījumi Eiropā bija vīriešu modernā apģērba sastāvdaļa. Tos valkājuši tikai karaļi un galminieki.

1260. gada hronikās pirmoreiz tiek pieminēti cepuru adītāji. 13.gs. jau pazīst adītus dūraiņus, pirkstaiņus, zeķes. 16.gs. visā Eiropā sāk veidoties adīšanas darbnīcas. Interesanti atzīmēt, ka ar adīšanu visu šo laiku nodarbojās tikai vīrieši. Tikai vēlāk, kad adīšana izplatījās ļoti plaši, ar to sāka nodarboties arī sievietes.

Līdz mūsdienām saglabājušies veco adījumu paraugi uzskatāmi par īstiem mākslas darinājumiem. Tie liecina, ka adīšana seno latvju vidū sasniegusi augstu attīstību kā tehnikā tā gaumē.

Arheoloģiskos izrakumos Dundagas apkārtnē atrasta adīta cepure, kas valkāta 14. gadsimtā, Ludzas apkārtnē – 1 cimds un 1 zeķe, kas attiecināmi uz 15. gadsimtu. Arī Rīgas apkārtnē bijuši līdzīgi atradumi, kas attiecināmi uz 15. gadsimtu.

Adāmadatas. Adīšanas procesā adāmadatām ir ļoti liela nozīme, tāpēc no to pareizas izvēles ir atkarīga adījuma kvalitāte. Ir koka, kaula, plastmasas un tērauda adāmadatas. Vidēji rupjiem un smalkiem adījumiem izmanto tērauda adāmadatas. Labas tērauda adāmadatas neliecas un nerūsē. To gali nedrīkst būt pārak asi, jo, adot ar asām adāmadatām, var savainot pirkstus. Turpretī pārak apaļi adāmadatu gali apgrūtina adīšanu. Alumīnija adatas svara ziņā ir vieglas, bet šo adāmadatu trūkums ir tas, ka tās smērē dziju. Koka adāmadatas ir ļoti vieglas, piemērotas adīšanai ar rupju dziju. Apaļadāmās adatas iecienītas niecīgā svara dēļ, kā arī tādēļ, ka iesākto detaļu var viegli pielaikot piegrieztnei.

Dažādu priekšmetu adīšanai vajadzīgas dažādas adāmadatas. Cilindrveida adījumiem (zeķēm un cimdiem) izmanto piecas īsas adāmadatas, bet plakaniem adījumiem (šallēm, jakām) – divas garas adāmadatas.

Adāmadatas un dzijas saskaņošana. Ar rupjām adāmadatām grūti adīt smalku dziju, adījums veidojas rets trādi – ar smalkām adāmadatām adot rupju dziju, adījums veidojas biezs un ciets. Adāmadatai jābūt tikpat resnai kā dzija vai arī nedaudz resnākai. Katrai adāmadatai ir savs numurs. Tas atbilst tās diametram milimetros (piemēram, 4. numura adāmadatas diametrs ir 4 mm). Adīšanai vajadzīgo adāmadatas numuru var noteikt šādi: saloka dzijas pavedienu divās kārtās un viegli savij – diega resnumam jābūt vienādam ar vajadzīgās adatas diametru.

Vēl darbam nepieciešams kamolu groziņš ar vāciņu. Tas var būt pīts no klūdziņām vai darināts no koka vai no plastmasas. Vāciņā jābūt caurumiņiem, caur kuriem izvērt katra kamola pavedienus. Šāds groziņš īpaši noderīgs, adot ar vairāku krāsu dzijām. Kamoli brīvi kustas un dzijas pavedieni viegli plūst, jo atrodas noteiktā kārtībā. Tā adīšanas darbs veicas ātrāk.

Adīšanai noder visdažādākā dzija un diegi tiklab vilnas, kā arī pusilnas, kokvilnas vai mākslīgās šķiedras. Lai tās vispareizāk varētu izmantot, ir jāzina to īpašības. Materiāls jāizraugās atbilstoši adījuma veidam un raksturam.