A Eglitis

Ar romānu “Homo Novus” lasītāji, tāpat kā ar pirmo Anšlava Eglīša romānu (“Līgavu mednieki”), iepazinās turpinājumos – tas publicēts vācu laikā izdotajā laikrakstā “Tēvija”. Romāns saistīja un intriģēja, reizēm pat pārsteidza, jo sajūsmināja Anšlava Eglīša raksturotāja prasme, neparastie izteiksmes līdzekļi, dzirkstošā valoda. Šo romānu rakstot, Anšlavs Eglītis jau apzinājās publikācijas specifiku: vajadzēja rakstīt saistoi kaut vai tālab vien, lai lasītāji ieinteresēti gaidītu un pirktu avīzes nākamos numurus.

Pirmos 3 Anšlava Eglīša romānus (“Līgavu mednieki”, “Homo Novus”, “Cilvēks no Mēness”) saista kopīga ievirze – vispirms tie ir saistoši, tā ir intriģējoša lasāmviela, rakstnieks prot savu lasītāju ieinteresēt, un tajā pašā reizē romānus apvieno augsta literāra kultūra, gaume, dziļš un precīzs vides, laikmeta un cilvēku raksturojums. Ir liela māka par sarežģītām zinātnes problēmām stāstīt un runāt maksimāli vienkārši, un tāpat tikai patiess talants var aiz ārēji rotaļīga, pat draiska stila aizslēpt nozīmīgas problēmas un smalku cilvēka psihes atklāsmi.

Romānā “Homo Novus” iesācējs mākslinieks Juris Upenājs citu pēc citas iepazīst Rīgas dažādās vietas un dažādus cilvēkus, un tādējādi Anšlavs Eglītis pastāsta par savu pilsētu, kur viņš dzīvoja, bija studējis glezniecību un jutās kā zivs ūdenī. Anšlava Eglīša romānā atrodama arī grafiska precizitāte – zīmētu 30.gadu Rīgas atveidu ieraugām pazīstamas vietas un ainas: te uzkāpjam Marijas ielas bēniņos, kur mīt mākslinieks Bicēns, izbraukājam līdzi Jurim Upenājam Grīziņkalna rajonu, ieejam Vārnu ielas dzīvoklītī, atveram Antonijas ielas 14 istabu lielo dzīvokli, kurā vienu istabu apdzīvo Kurcums. Tad apmeklējam vairākus Brīvības ielas un Raiņa bulvāra namus, kur dzīvokļi pārvērsti par saloniem, no Eižēna Žibeikas uzzinām, ka viņš dzīvo Šarlotes ielā – pavisam netālu no Anšlava Eglīša pēdējās dzīvesvietas Rīgā.

Rīgas panorāmas veidošanai lieliski noder Salutaura amizantais brauciens ar ormani cauri pilsētai, gleznotājam darinot arvien jaunas gleznas: top jauna darba meti, mainās Rīgas nostūri un vietas – Vienības laukums, Kanāla tilts, Romas pagrabs, Centrāltirgus, Iekšrīga – Melngalvju nams, Pēterbaznīca un Doms, Rīgas pils un tramvaja loks, kas 30.gados aplieca Rīgas pili un pēc tam iestiepās pilsētas centra daļā.

Rīgu Anšlavs Eglītis ļauj skatīt Jura Upenāja acīm, kurās atspoguļojas lauku jaunekļa jūsma, bet reizē tas bija plaša rakstnieka skatiens uz savu pilsētu, ko viņš dziļi mīlēja: “Rīga jauno mākslinieku sajūsmināja. Tā bija bagātās Latvijas brīvvalsts lepnā un greznā galvaspilsēta, toreiz svešu varu nenomākta un neizpostīta, senā, jautrā latvju Rīga, ko tik bieži dzirdēja dēvējam par Ziemeļu Parīzi,1” tā secina jaunais gleznotājs un turpat izsaka svarīgu savas dzīves atziņu: “Un vai daudz kas neatkarājas no cilvēka paša, no viņa nostāšanās pret apkārtni?2” No mutuļojošās Rīgas dzīves Anšlavs Eglītis izceļ tikai gleznotāju pasauli, taču šajā romānā nav izteikti centrēta viena galvenā varoņa. Nedaudz vairāk uzmanības viņš velta Jurim Upenājam, taču visnotaļ viņa uzmanības centrā ir mākslinieku grupa. Arhīvā ir saglabājies kāds foto uzņēmums: jautrs mākslinieku pulciņš, tam tā kā pieslējies, mazliet klāt pieliecies Anšlavs Eglītis. Un tāpat arī Juris Upenājs izstaigā dažādus bohēmiešu kambarus un ūķus, visu laiku palikdams tādā kā vērotāja lomā, viņam bohēmiešu asprātības un jautrās izdarības šķiet tīkamas, tomēr pārgalvīgo draiskulību dzelmē dziļi ienirt negrasās.