Āfrika ir viens no kontinentiem. Tam rietumos ir Atlantijas okeāns, austrumos - Indijas okeāns, ziemeļos - Vidusjūra. Savienots ar Eirāziju Ēģiptē pie Suecas, kopš Suecas kanāla izrakšanas fiziski atdalīts no tās.
Otrs lielākais kontinents pasaulē aiz Āzijas gan pēc platības, gan iedzīvotāju skaita. Platība ieskaitot salas - apmēram 30 244 050 km2, - 20,3% no visas sauszemes platības pasaulē. Āfrikā dzīvo vairāk nekā 800 miljoni iedzīvotāju.
Raksturīgs silts tropu klimats, tajā atrodas Sahāras tuksnesis, savdabīga flora un fauna.
Āfriku uzskata par cilvēku izcelsmes vietu. Āfrikā atrodas pasaulē, iespējams, garākā upe - Nīla, lielākais tuksnesis - Sahāra, pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers - Viktorijas ezers.
Āfikāņi mēdza ievērot visas viņu tradīcijas, un paražas kā arī nodot mantojumu. Āfrika ilgi palika nezināma eiropiešiem, ja neskaita tās ziemeļu piekrasti. To regulāri apmeklēja grieķi kā tirgotāji un ceļotāji, romieši kā iekarotāji, vandāļi kā sirotāji. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos šī Āfrikas daļa bija pārņēmusi kristietību. Taču, sākot ar VII gs. līdz ar arābu iekarojumiem šeit par dominējošo ticību pamazām kļuva islāms. Kristietība spēja saglabāties tikai Etiopijā kā valdošā reliģija un Ēģiptē kā minoritāte.
Arābi apguva arī kontinenta austrumu piekrasti, atšķirībā no eiropiešiem, kas rietumu piekrastē sāka parādīties tikai XV gs. Tā, dziļāka Āfikas izpēte sākās pēc tam, kad 1455.g. Romas pāvests ar bullu atzina portugāļu monopolu uz to. Taču arī vēl XVI gs. sākumā lielākā daļa kontinenta bija neapzināta.
Kā viena no pirmajām aktivitātēm, ko eiropieši uzsāka, nostiprinoties Āfrikā, bija vergu tirdzniecība. To gan daudz agrāk bija uzsākuši arābi austrumu piekrastē. Vergus - vīriešus, sievietes un bērnus veselām kolonām tie iepirka no vietējo cilšu vadoņiem un piegādāja tos Vidējo Austrumu zemēm un pat Ķīnai.
