Āfrikas dabas zonas

Abpus ekvatora (4 – 5o Z p. un D p.), Kongo (Zairas) upes baseinā un gar Gvinejas līci uz ziemeļiem no ekvatora, ir izvietojusies ekvatoriālo mežu zona.

Klimats. Zona atrodas ekvatoriālā klimatiskā joslā. Tā kā Saule šeit visu gadu ir zenītā vai arī tuvu tam, gaiss sasilts patstāvīgi un vienmērīgi. Mēneša vidējā temperatūra visu gadu ir +25, 27oC. Nokrišņu ir daudz – 1500 – 2000 mm, kalnos pat 3000 mm un vairāk. Lietus līst vienādi visos gadalaikos, nedaudz vairāk pavasarī un rudenī.

Augsnes. Ekvatoriālo mežu augsnes veidojas krasta un mitra klimata apstākļos. Šeit, tāpat kā citās zemeslodes mazo ģeogrāfisko platumu teritorijās, cilmežos atrodas daudz dzelzs savienojumu, un tāpēc tie ir sarkanā krāsā. Arī augsnes, kas veidojas virs šiem iežiem, iegūst sarkanu nokrāsu. Tā kā mitro ekvatoriālo mežu augsnēsir daudz dzelzs un alumīnija, tās sauc par sarkanajām feralītajām augsnēm. Ekvatoriālajā joslā ir labvēlīgi apstākļi augu, dzīvnieku un mikroorganismu dzīvības procesu norisei. Tas ļoti ietekmē augšņu veidošanos. Organiskās vielas, kas lielā daudzumā nokļūst augsnē, neuzkrājas, bet gan īsā laikā pilnīgi sadalās. Augi šos barības elementus tūlīt uzsūc. Tādējādi lielākā daļa barības vielu atrodas augu segas sastāvā. Mitruma pārpilnības dēļ augsne nepārtraukti tiek izskalota lielā dziļumā un vietumis pat pārpurvojas.

Augu valsts. Karstais klimats un mitruma pārpilnība veicina biezas mūžzaļo kokaugu veģetācijas attīstību. Ekvatoriālie meži aug vairākos stāvos. Gaismu mīlošie koki tiecas pretim Saulei un 40 – 50 m augstumā veido augšējo stāvu. Atsevišķi koki vietumis paceļas augstāk par 60 m. Koku stumbri slejas augšup kā kolonnas, un tikai pašā galotnē tiem ir biezi vainagi. Zem šiem milžiem vairākos stāvos aug koki, kuru garums nav tik liels un kuriem gaisma ir mazāk vajadzīga.

Ekvatoriālajā mežā pat dienā valda krēsla, jo Saules stari tik tikko spēj izlauzties cauri biezajai lapotnei. Pie koku stumbriem un zariem ir piestiprinājušie augi, ko sauc par epifītiem (sūnas, ķērpji, papardes, ziedaugi). Augsto koku lapas ir cietas un blīvas, ar spīdīgu , it kā nolakotu virsmu. Tādējādi no lapām neiztvaiko daudz ūdens, tās neapdedzina svelmainie Saules stari un nesakapā stiprais lietus. Zemāko stāvu augu lapas, gluži pretēji, ir plānas un trauslas. Garajiem kokiem ir raksturīgas dēļiem līdzīgas saknes, kas aug stumbra lejasdaļā un kalpo par papildu balstu.

Ekvatoriālie meži ir mūžzaļi, jo koki tajos lapas nenomet uzreiz, bet gan pakāpeniski. Šie meži ārkārtīgi daudzveidīgi sastāva ziņā. Koku sugu skaits vien pārsniedz 1000. Augšējo stāvu veido gumijkoki, palmas u.c. Zemākajos stāvos aug banāni, kokveida papardes, kafijkoki. Kokus apvij liānas (vīteņaugi, kuriem dažkārt ie kokveida stumbrs). Mežos, kas izauguši izcirtumos vai izdegās, liānas blīvi apvij koku stumbrus līdz pat galotnēm, atgādinot virves vai čūskas. No augšas tās nokarojas vītnēs, un biezoknis vietām kļūst necaurejams.