Agrārā reforma Latvijā nodrošināja saimniecisko uzplaukumu

Pirms Latvijas valsts dibināšanas latviešu zemniekiem piederēja mazāk nekā puse visas zemes. Lielākā daļa zemes bija vācu muižnieku īpašums. Tādēļ daudzi latviešu zemnieki pārcēlās uz Krieviju, Ameriku, kur cerēja iegūt zemi, vai arī pārcēlās uz pilsētām. Lai to labotu, viens no svarīgākajiem Satversmes sapulces pieņemtajiem likumiem bija likums par zemi. Jaunais likums ieskaitīja lielāko daļu muižu zemes valsts īpašumā. To izdalīja tiem latviešu zemniekiem, kuri vēlējās dibināt savas saimniecības. Šai reformai1 bija daudz rezultātu – gan pozitīvu, gan negatīvu. Es šajā darbā izvērtēju, manuprāt, svarīgākās lietas, kas mainījās agrārās reformas rezultātā.

Jaunās saimniecības veidoja jaunas organizācijas. Tajā laikā izveidojās lauksaimniecības kooperatīvi2. Tā kā lauku apstrādāšanai bija nepieciešamas dažādas mašīnas, bet tās katrs nevarēja atļauties, nodibinājās lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrības. Līdz ar to palielinājās arī mašīnu skaits – pļaujmašīnas, zirga grābekļi, kuļmašīnas, kartupeļu racēji. Dibināja biškopības, sugas lopu audzēšanas un citas biedrības.

Pateicoties agrārās reformas gaitā iegūtajai zemei, tika nodibinātas jaunas saimniecības. Zemes fonda zemes tika piešķirtas tikai tiem lauciniekiem, kuri tik tiešām gribēja dibināt jaunas saimniecības, lai karā izpostītā valsts negrimtu dziļāk, bet atkal uzplauktu. Uz agrāro reformu liktās cerības attaisnojās.

Visi šie fakti neapstrīdami apstiprina, ka agrārā reforma veicināja saimniecisko uzplaukumu.