Agresija: cēloņi, izpausmes un kontroles iespējas

Agresija, pēc manām domām, mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Agresija kā varas, spēka izmantošana ir sastopama visapkārt mums, arī noziedzības līmenis ir ļoti augsts. Televīzijā un presē bieži tiek aprakstīti agresijas akti pat ģimenēs. Tātad agresija ir plaši sastopama gan personiskā, šauras saskarsmes līmenī, gan visas pasaules mērogā.

Liekas, ka līdz ar civilizācijas attīstību vajadzētu mazināties cilvēces agresivitātei. Cilvēki taču strādā, lai uzlabotu savu un bieži arī citu dzīvi. Agresija, vardarbība nevarētu tikt uzskatīta par kaut ko labu, pozitīvu mūsu dzīvē. Pēc manām domām, agresija vienmēr ir saistīta ar sāpēm un ciešanām. Iespējams šī tēma ir bijusi aktuāla ne tikai mūsdienās, bet arī agrākos laikos. Cilvēks, acīmredzot, vienmēr ir karojis, vienmēr nogalinājis, vienmēr sāpinājis. Aronsons raksta, ka cilvēks, viņaprāt, ir "agresīvs dzīvnieks" [7]. Šāds viedoklis liek domāt par agresivitātes cēloņiem, liek meklēt izskaidrojumu agresijas parādībām, kuras ir tik plaši izplatītas un noturīgas.

Iepazīstoties ar man pieejamo literatūru par ar agresiju saistītām tēmām, es atklāju, ka pastāv dažādas pieejas šim jautājumam. Pašlaik visas galvenās pieejas agresijas jautājumam varētu iedalīt trīs lielās grupās - teorijas, kuras apskata agresiju kā iedzimtu dziņu, teorijas, kuras apskata agresiju kā situacionālu faktoru noteiktu emocionālu reakciju, kā arī tādas pieejas šim jautājumam, kuras ir saistītas ar bioloģisku faktoru ietekmi uz agresivitāti. Lasot literatūru, ievēroju, ka divas pirmās teorijas savstarpēji stipri atšķiras, turklāt šo teoriju pārstāvji daudz uzmanības veltī pretējo teoriju noliegšanai. Bioloģiskā pieeja, turpretim, nevar tikt uzskatīta par pretēju nevienai no iepriekš minētajām teorijām; tā sniedz bioloģisku pamatu psiholoģisko teoriju attīstībai; tās pamatidejas tiek pieņemtas no visu psiholoģisko teoriju puses.

Manuprāt, šobrīd psihologu vidū dominē uzskats, ka jebkuru uzvedības tendenci ietekmē visdažādākie faktori, uzvedība veidojas dažādu faktoru mijiedarbībā. Tādēļ šajā darbā es gribētu vairāk uzmanības veltīt tieši atšķirīgajam katrā no šīm teorijām, lai sīkāk izzinātu visus vai pēc iespējas vairāk līdz atklātos faktorus, kuri ietekmē un veido agresīvu uzvedību cilvēkos. Mazāk uzmanības veltīšu pretargumentiem un iespējamajām pretrunām teorētisko pārliecību starpā

Vārds agresija ir cēlies no latīņu vārda "aggredī, agress", kas tulkojumā nozīmē "uzbrukt". [2]

Berkovics (Berkowitz) savā grāmatā "Aggression" dod šādu definiciju : "Agresija - uzvedība, kuras mērķis ir ievainot kādu objektu" [8, 3. lpp].

Agresija ir uzvedība, kuras mērķa reakcija ir tās personas ievainošana, pret kuru tā ir vērsta. [6]

Agresija ir jebkura mērķtiecīga uzvedība, kuras rezultāts ir kādas personas vai dzīvnieka fiziska vai garīga ievainošana vai īpašuma sabojāšana vai iznīcināšana. [15]

Agresiju var definēt kā jebkuru rīcību, kuras mērķis ir ievainot vai nodarīt Ļaunumu, kaitējumu citai dzīvai būtnei (Baron, 1997). Šai definīcijai ir nepieciešami divi precizējumi. Pirmkārt, tā izvirza noteikumu, ka šīs rīcības mērķim ir jābūt ievainojumam vai kaitējumam. Tādējādi nejauši iesist citam ar nūju hokeja spēles laikā nav agresija, kaut arī šīs rīcības sekas var būt ievainojums. Otrkārt, lai rīcību nosauktu par agresiju, tai ir jākaitē citai personai. Rīcību vērstu pret nedzīvu objektu nevar uzskatīt par īstu agresijas aktu.[11]