Agresivitāte pusaudžu vecumposmā

“Agresija destruktīva uzvedība (parasti ļaunprātīga), uzbrukums pirmām kārtām cilvēkam. Daži psihologi uzskata, ka galvenais agresijas iemesls ir frustrācija, citi uzskata ka agresija veidojas kā iemācīta, sociāli akceptēta uzvedības forma.” [8;7.]

Agresija ir sarežģīts uzvedības komplekss, un tāpēc nevar runāt par cilvēka smadzenēs precīzi noteiktu agresijas centru. Kaut gan kā cilvēkam tā arī dzīvniekiem zinātnieki ir atklājuši tādas nervu sistēmas daļas, kas atbild par agresijas rašanos. Pie šo daļu aktivizācijas naidīgums pieaug un otrādāk. Ķīmiskais asins sastāvs ir vēl viens faktors, kas ietekmē nervu sistēmas aktivitāti agresijas stimulācijai. Agresivitāti arī ietekmē vīriešu hormons testesterons. Tātad pastāv bioloģiskie, ģenētiskie un bioķīmiskie faktori, kas nodrošina agresijas rašanos.[15;462]

Par vienu no pirmajām pieejām agresijas pētīšanā jāmin Freida instinktu koncepcija, kura ieguva lielu popularitāti divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Arī šeit nepastāv pilnīga Par vienu no pirmajām pieejām agresijas pētīšanā jāmin Freida instinktu koncepcija, kura ieguva lielu popularitāti divdesmitajos, trīsdesmitajos gado...s. Arī šeit nepastāv pilnīga vienprātība. Agresijas instinktu koncepcijas pārstāvju vidū valda vienprātība par to, ka naidīgas tendences pamatā ir neapgūtas, tātad instinktīvas atbildes uz noteiktiem stimuliem. Taču viedokļi dalās attiecībā uz agresiju izraisošiem stimuliem. [24;367]

Freids ilgu laiku agresivitāti, destruktivitāti un naidīgumu savos darbos nepiemin. Savos darbos viņš runā par instinktīvajiem rosinātājiem dzīvības saglabāšanas nodrošināšanā, kā, piemēram, slāpju, bada, seksuālo vajadzību apmierināšanu. Viņš to nosauc par Erosa – dzīvības instinktu.

Agresiju apskata arī no etioloģiskās pieejas puses: “Biologi agresiju bieži vien saprot kā iedzimtu instinktu, kas izplatīts visā dzīvnieku pasaulē. Etiologs K. Lorencs uzskata, ka agresija pilda galvenokārt sugas iekšējās atlases mehānisma funkciju, kas sabiedrībā zaudē savu nozīmi, bet saglabājās panākumu kaldināšanā sportā, karā un citās ekstremālās vai konkurences situācijās” [8;8]

K. Lorencs uzskatīja, ka agresijai piemīt sava veida enerģija, kurai pamati meklējami cīņas instinktā. Šī enerģija cilvēka organismā ģenerējās spontāni, nepārtraukti, patstāvīgā tempā un uzkrājās regulāri nepārtrauktā tempā. Jo lielāks agresīvās enerģijas daudzums ir organismā, jo spontānāka ir agresīvās uzvedības izpausme.

Saskaņā ar sociālbioloģisko pieeju agresija ir viens no līdzekļiem, ar kuru palīdzību indivīdi cenšas paņemt savu resursu daļu, kas savukārt nodrošina veiksmīgu dabīgo atlasi.[11]

Frustrācijas pieeja, ko piedāvā D. Dollards ir pretrunā ar iepriekšminētajām teorijām. Šeit agresīva uzvedība tiek skatīta kā situatīvs, nevis evolucionārs process. Par pamatpostulātiem šai teorijai ir pieņemti: frustrācija vienmēr ved pie jebkura veida agresijas, kā arī agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts.[11]

Sociālajām zinātnēm ir svarīga nozīme agresijas izpētē, jo bez sabiedrības nav iespējams aplūkot agresivitātes izpausmes. Tās ietver sevī divus dažādus agresijas veidus. Šie abi agresijas veidi ir raksturīgi dzīvniekiem: tā ir sociāla agresija, kurai ir raksturīgi demonstratīvi niknuma uzliesmojumi un apslēptā agresija, ko izrāda plēsīgs zvērs pirms uzbrūk savam upurim. Pīters Mārlers uzskata, ka šie abi agresijas veidi ir saistīti ar atsevišķu smadzeņu daļu funkcionēšanu. Cilvēkiem izšķir naidīgo un instrumentālo agresiju. Naidīgās agresijas pamatā ir ļaunums. Tās vienīgais mērķis ir kaitēt kādam. Instrumentālās agresijas variantā kaitējuma sagādāšana nav galvenais mērķis, bet gan kāda cita pozitīva iznākuma sasniegšana. Dažreiz ir ļoti grūti atšķir naidīgo agresiju no instrumentālās agresijas. Tas, kas dažreiz sākās ar aprēķinu var beigties ar naidīgumu. Neskatoties uz to sociālie psihologi uzskata šo atšķirību par pozitīvu. [16]