Agrīnās renesanses literatūrs

Renesanses dzimtene ir Itālija. Renesanses laikā aizsākās dažādu mākslas virzienu attīstība tajā skaitā arī literatūra. Par renesanses literatūras pamatlicējiem un spilgtakājiem pārstāvjiem tiek uzskatīti Dante Aligjeri, Džovanni Bokačo un Frančesko Petrarka. Viens no pazīstamākajiem renesanses literatūras darbiem ir Dantes Aligjēri “Dievišķā komēdija”.

Petrarka (1304 1374) bija Florences notāra – Dantes drauga un politiskā domubiedra dēls. Petrarkas tēvu kopā ar Danti 1302. gadā izsūtīja trimdā. Pēc izraidīšanas ģimene pārcēlās uz Avinjonas pilsētu Francijas dienvidos. Mazais Petrarka sāka mācīties, un skolotājs viņā ieaudzināja lielu mīlestību pret romiešu literatūru.

Pēc tēva gribas Petrarka studē jurisprudenci, lai gan neieredz šīs mācības.

1326.gadā Petrarka zaudē savu tēvu un māti, tādēļ vieglu sirdi pārtrauc iesāktās studijas un atgriežas Avinjonā, kļūst par garīdznieku, iekļūstot pāvesta galmā. Te valda greznība un lieli netikumi, kas daudzos izraisīja dziļu sašutumu, un to Petrarka vēlāk nosoda.

1327. gadā Petrarka Sv. Klāras baznīcā sastapa skaistu, jaunu sievieti, kuru ilgus gadus apdzejoja ar Lauras vārdu. Šī dziesminieka slava pavēra ceļu nākotnē. Viņš iemantoja kādas ietekmīgas Romas muižnieku ģimenes labvēlību, 1330. gadā iestājās darbā pie viņiem, tādejādi ieguva iespēju nodoties antīko autoru studijām.

Petrarka iekārtoja bibliotēku, pārrakstīja seno autoru manuskriptus un sacerēja komēdiju

1333. gadā Petrarka apmeklēja Parīzi un veica lielu ceļojumu izglītības nolūkā – aplūkodams senatnes un mākslas pieminekļus, pētīdams senos rokrakstus.

1337. gadā piepildās dzejnieka sapnis – viņš apmeklē Romu, kas viņu pārsteidza un sajūsmināja.

Atgriežoties no Romas, Petrarka pārceļas uz Voklīzas ciematu. No 1337. līdz 1341. gadam Petrarka dzīvoja ļoti vientuļi, galvenokārt nodevās dārzkopībai un radošam darbam. Te top iecerēti un uzrakstīti daudzi Petrarkas darbi, piemēram, epopeja latīņu valodā ,,ĀFRIKA” (1338.), kas atnes Petrarkam liela dzejnieka slavu, tas ir patriotisks eposs, kas apdzied Āfrikas iekarotāja varoņdarbus.

1341. gadā viņš saņem lauru vainagu liela ļaužu pulka priekšā. Petrarka te arī runā par dzejas būtību, uzsvērdams dzejas lielo, audzinošo lomu.

No 1353. līdz 1361.gadam Petrarka dzīvoja Milānā, vēlāk arī Venēcijā.

Petrarka daudz ceļoja un bija īsts laimes luteklis, viņš nekad nevienam nekalpoja un visur uzturējās kā augsts viesis. Bezgala augstu Petrarka vērtēja savu neatkarību; ar savu slavu viņš mēģināja ietekmēt arī zemes politisko dzīvi: līdzīgi Dantem viņš cīnījās par Itālijas apvienošanu, pieprasīja mieru.

Taču pēc laika Petrarkam nācās apzināties, ka viņš nav politiķis, jo izvirzītās idejas bija visai utopiskas.

Pēdējos gadus dzejnieks pavadīja Arkvas ciematā, kur bija uzcēlis mazu namiņu.

1374.gadā dziļā klusumā, vientulībā, noliecies pār kādu manuskriptu, Petrarka atstāja laicīgo dzīvi.

Viņš bija Eiropas humānisma kultūras dibinātājs, zinātnes pamatlicējs (klasiskā filoloģija). Bezgala augsti Petrarka vērtēja, cienīja un godināja antīko pasauli ar tās sasniegumiem.