Aīdas Niedras romāni

Aīda Niedra ir viena no spilgtākajām latviešu rakstniecēm 20. un 30.gados. Viņas literārā izaugsme un augšupeja sakrīt ar brīvās Latvijas valsts nodibināšanos un attīstību, un Aīda Niedra, tāpat kā jebkurš savā laikā un tautā dzīvojošs rakstnieks, ir šīs dzīves tuvs un emocionāls liecinieks.

Literatūrai A.Niedra pievēršas agri, dzejo jau bērnībai, taču pirmās publikācijas parādās presē kopš 1920.gada, kad rakstniece pēc Cēsu vidusskolas beigšanas ierodas Rīgā un sāk strādāt par ierēdni Rīgas miertiesā, blakus maizes darbam nemitīgi turpinādama rakstīt. Tikai pēc 1932.gada A.Niedra atstāj ierēdnes vietu, jo ir apprecējusies ar miertiesnesi V.Salmiņu. Tagad rakstniecei ir iespējams pilnībā nodoties literatūrai un ģimenei, arī dēla Andrieva audzināšanā. Otrā pasaules kara beigās Salmiņu ģimene emigrē uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur divus gadus dzīvo Jūdžinas pilsētā Oregonas štatā. Mūža pēdējos gadus līdz savai nāvei 1972.gada 23.septembrī A.Niedra pavada Losandželosas piepilsētā Santamarinā.

Aīdas Niedras literārās attīstības ceļš ir savdabīgs. Dzejā debitējusi ar krājumu “Erosa elēģijas” (1924.), kurā dominē 20.gadu Rīgas pilsētas bohēmiskās dzīves ainas un mīlas baudu slavināšana, viņa savā otrajā krājumā “Dziesminiece” (1935.) parādās kā dzimtenes dabas un harmoniskas, pilnasinīgas dzīves apjūsmotāja.

Līdzīgs attīstības ceļš vērojams arī prozā, kas ir Aīdas Niedras galvenais darbības lauks un kurā viņa guvusi vislielākos panākumus. Šajā jomā A.Niedras veikums ir monumentāls – pāri par 40 grāmatu, no kurām emigrācijā vairākas izdotas atkārtoti. Rakstnieces pirmie romāni “Sarkanā oāze” (1927.) un “Cilvēks ar zelta acīm” (1928.) ir iesācējas darbi. Romānos “Grēka ābols” un “Piektais bauslis” (1931.) kriminālžanrā tēloti zemisku kaislību aizrauti lauku ļaudis.

Aīda Niedra ir savdabīga stila meistare, kas raksturus veidoja lielās, dinamiskās līnijās, atklāja darbībā, dialogā, ar trāpīgiem būtisko pārdzīvojumu un rīcības motivācijas akcentiem. Vēstījumu izkārtoja īsās, aprautās, bet iekšēja dramatisma piesātinātās ainās. Rakstīja ritmiski plūstošā valodā, ar gleznainiem, skanīgiem, saturiski ietilpīgiem teikumiem. Leksikā bagātīgi izmantoja Tirzas apvidvārdus, vietvārdus un tautas izteicienus. Dažos romānos vērojama sasteigtība, kompozicionālas kļūmes, sižetiska sadrumstalotība, raksturu pelēcība un vienveidība.