Aiz Plīvura

Acis ir aizsegtas, un viss ko es redzu ir rozā audums priekšā acīm. Saprotu, ka ir sākusies jauna spēle. Spēle, kurā iesaistīti divi cilvēki un dots scenārijs, kura beigās kā likums: "Jāatzīstas mīlestībā".

Izlīst caur adatas aci un smagi ejot uz priekšu sajust skabargas dzēlienu sirsniņā. Saprast, ka tā vairs nav spēle, bet viss notiek pa īstam. Smaga soļošana pārvēršas par ātrgaitas distanci un beigu beigās jānoskrien kross, nepakrītot. Savādi, sēdēt un apzināties, ka arī tu vari kādam ko dot, ka esi atradis dzīvei mērķi, un esi sācis stāvēt pie starta līnijas... Saredzēt visam jēgu ar laimīgām beigām, un izprast visu, kas notiek. Ja jau kaktuss ir dzīvē dziļi vīlies gurķītis, tad kas tad ir rožu zieds? Varbūt mīlestība, ko vajā greizsirdība, kuru beigās pārņem naids? Varbūt tieši pretēji?

Sēdēt starp četrām sienām un sākt smieties par sevi. Atcerēties brīžus, kuri ir ļoti mīļi, patīkami, kuri iespiedušies visdziļāk sirsniņā, kurus nevēlies aizmirst.

Dzīve ir kā spēle, kurā jāgriež pudeli, kam veicas tam veicas, kam ne tam jāstāv ceļa malā un jāgaida nākamais tramvajs.