Aiziet vienam pa jūru un neapmaldīties

Pāri jūrai slīd balti mākoņi, kuru kontūras labi atspoguļojas jūras ūdenī. jūra ir mierīga, ūdens dzidrs, tīrs. Kā lielu brīnumu cilvēka acs pirmo reizi vēro jūru. Nē, viņš nav pie jūras, viņš tikai atradis lādē, uz kuras sakrājusies liela putekļu kārta, attēlu, kurā redzama jūra.

Un nemaz labāk neprasīt, kāpēc tieši šodien atvēris šo lādi, kāpēc tieši šis attēls. Atbildes nebūs, vai arī viņa mute tukši atkārtos beznozīmīgu vārdu nezinu, nezinu, nezinu. Re, re tas attēls tiek vērots visos sīkumos. Cilvēks droši vien domā, cik skaisti, cik romantiski, bet tomēr nē, viņam paliek bail. No kā?

No tā, ka jūra pēkšņi, tāpat kā pasakā skaistā, čaklā meitene pārvērtīsies par raganu, pārtaps briesmonī, aprīs smiltis mutuļos, izšļāks putas un pie reizes saslapinās arī viņa rokas, kājas. Bail, bail, bail. Viņš laikam nespēj iedomāties, ka var taču staigāt pa smiltīm tāpat. Nu, ja cilvēkam ir tik lielas bailes, tad lai neiet tik tuvu, lai neiet, pārraus vēl nervu šūnas, tad gan vairs nebūs labi.

Ko dod tas, ka cilvēks, noticējis brīnumam, jūras brīnumam, nespēj ne spert kāju uz tās pusi.