“Akīds un Galateja”
Operas sižetu veido mīlas stāsts. Akīds un Galateja mīl viens otru, un alkst viens pēc otra. Kad beidzot abi mīlētāji izdzīvo laimes brīžus, līdz to pārtrauc nelaime. Ierodas ciklops Polifēms, kurš arī mīl Galateju. . Akīds, saniknots par Polifēma mīlu, ir gatavs cīnīties par mīļotās sievietes godu, bet par nelaimi viņš cīņā mirst. Galateja skumst un lai glābtu mīļoto, pārvērš Akīdu strautiņā.
Opera divos cēlienos.
Tā ir mītiska miniatūropera, baroka stilā ar izcilu baroka komponistu Georgu Frīdrihu Hendeli.
Patiku izraisīja kostīmi korim, kas bija interesanti stilizēti. Arī ciklopa tērps izsauca sajūsmu, tas bija ļoti kodolīgs un nepārprotams. Krāšņa likās otrā cēliena Galatejas krāšņā kleita.
Skatuves noformējums bija minimālistisks baroks.
Mani interesē skatuves telpas dramaturģija – telpa laikā. Tāpēc manā skatījumā operas “Akīds un Galateja” telpa dzīvo trīspakāpju attīstībā. Gribu vēstīt stāstu par to, kā klasiska vērtība – apgarota, dvēseliska, naiva, gluži kā daba bezgala skaista – pārtop vispirms par lietu, mantu: mākslas vērtību, piemēram, gleznu, bet tomēr ieliekamu interjerā, piekarināmu pie sienas un pieradināmu, par mantu, kas jau ir personas īpašums. Līdz visbeidzot tā nokļūst vispārējās lietošanas zonā – pārvēršas par suvenīru vai tirgus preci, gluži kā rep rodukcijas, pastkartītes vai tās bildītes, ko mums par lētu naudu piedāvā nopirkt tieši uz ielas. Bet pretējā virzienā trīs telpu attīstība rada citu – dvēseles kustības stāstu – cilvēks nopērk pastkartīti, ja tā viņam ko atsauc atmiņā – skaistu notikumu vai laiku. Skatoties uz šo bildīti, atmiņa iztēlē rada to skaisto, kas reiz bijis – varbūt pat vēl skaistāku kā īstenība.