Albērs Kamī “Svešinieks”

Albērs Kamī ir viens no eksistenciālisma piekritējiem. Eksistenciālisti uzskata, ka dzīve ir nejaušību un neizbēgamu šķietamību haoss, no kā cilvēkam ir iespējams izvairīties.

Arī šī grāmata, manuprāt, saturēja eksistenciālisma idejas. Pirmajā personā aplūkoti notikumi, kutu galvenais varonis neizceļas ar īpašu raksturu, idejām, viedām pārdomām.

“Taču es atbildēju, ka esmu jau mazliet atradinājies rakņāties savās izjūtās(..)”

Lai nu kā, top skaidrs, ka galvenais varonis nav gluži parasts cilvēks – viņš ir “svešinieks”.

Šī atšķirtība visvairāk parādās tad, kad tiek uzsākts tiesas process par izdarīto noziegumu. Klajā tiek vilkti fakti, ka viņš nav raudājis mātes bērēs. Patiesībā šie fakti tiek nolikti tādā gaismā, lai parādītu to, ka viņš ir aukstasinīgs slepkava. Nevienam nenāk pat prātā, ka pasaulē ir neskaitāmi citi cilvēki, kas bērēs neizrāda emocijas, kurus par to neliek cietumā. Nevienam neliekas vajadzīgs padomāt par to, ka atsvešinātība ģimenē nav nekas tāds, par ko būtu jāliek cietumā un jāsoda ar nāvi.

Manuprāt, šeit parādās autora ironija par cilvēku un cilvēkiem. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie tā, kādi viņi ir, ka mazākās novirzes – kaut vai emociju neizrādīšana – šķiet vislielākais noziegums. Neviens jau no sabiedrības nedomā, kā rīkots pats situācijā, kad stāv ar revolveri rokās pretim arābam, bruņotam ar nazi apstākļos, kad nevar saskatīt, kas notiek apkārt.

“Ikviens cilvēks vairāk vai mazāk ir vēlējis nāvi tiem, kurus mīl.” Iespējams, šie vārdi ietver vairāk patiesības, nekā varētu likties.

Viens no notikumiem, kuros visvairāk atspoguļojas autora attieksme, kas, manuprāt, ir sarkastiska, ir epizode ar tiesnesi, kad tas centās galvenajam varonis ieborēt galvā savas vērtības un kristīgo ticību, tā teikt “ar Bībeli pa pieri”.