Alberts bels "Būris"

Taču gadījumā ar Alberts Bela romānu “Būris”, manuprāt, situācija nemaz tik bezcerīga nebija. Ja nemākulīgais un visai ne veiksmīgais arhitekts Edmunds Bērzs (par to liecina kaut vai tas, ka astoņos kopdzīves gados ar samērā pievilcīgo sievu Edīti viņi tā arī nebija pamanījušies sev radīt pēcnācējus) būtu zinājis dažus pavisam elementārus fizikas likumus, viņam šajā Būrī būtu sliktākajā gadījumā jāpavada tikai dažas dienas un nebūtu jānomokās ne ar kādu Būra filozofiju.

Un tagad nemākulīgais un visai neveiksmīgais fiziķis Arnis Grants (literārais pseidonīms Ilmārs Bergsons) pavisam ne daudz pacentīsies izklāstīt pats savu versiju par pietiekoši ātru un efektīvu izkļūšanu ārā no Būra – protams, protams, ir jau viegli pamācīt un visai gudri teoretizēt, bet pavisam kas cits ir to visu pašam izbaudīt uz savas ādas. Jā, neapšaubāmi, mūsu aprakstītajā Bela romānā arhitekts Bērzs par savu izdzīvošanu cīnījās ar apbrīnojamu sīkstumu un neatlaidību, beigu beigās viņu taču arī atrada un izglāba (..) Taču pietiek zināt dažus pavisam elementārus Dabas likumus, un tāda Būra problēma nemaz nebūtu radusies.

Pirmkārt, jebkurš ciets ķermenis sakarstot izplešas un atdziestot saraujas – šis Dabas likums uzskatāmi ir atainots arī šajā Alberta Bela romānā. Būra stieņi sasila, bet vakarā, kad viss bija kluss un mežs sastinga salnā, viņš dzirdēja stieņu knikšķus atdziestot (323. lpp.). Edmunds Bērzs varēja parakties zem Būra betona pamata, sakurt nelielu ugunskuru un pēc tam šo sakarsušo betonu apliet ar aukstu ūdeni no siles, kuru viņš vēlāk izjauca, lai izgatavotu sviru. Es domāju, ka pēc vairākām šādām operācijām betons neizbēgami būtu ieplaisājis (..) un kaut kur Būras malā kāds gabals būtu arī atdalāms. (..)