Alberts Bels - romāna "Saucēja balss" analīze

Šajā darbā Alberts Bels seko pasaulē slavenāko vēsturisko romānu (H. Manns, S. Cveigs, L. Feihtvangers, A. Moruā) tradīcijai vēsturi skatīt ar konkrēta cilvēka acīm vai konkrēta likteņa drāmā. [1]

1905. gads ir skatīts ar reālas personas, revo­lucionāra Jāņa Lutera Bobja acīm, tā atklājot lielo tēmu cilvēka un ne cilvēka būtību politis­ku kataklizmu virpulī. Lielāka uzmanība vērsta uz iekšējās pasaules atklāsmi. [1]

Notikumu sižets paskops. Romāna darbība notiek 1906. gada janvāra dienās. 13. janvārī profesionāls revolucionārs un LSDSP biedrs Jānis Luters Bobis, paveicis kārtējo uzdevumu, nolicis masku veca stiklinieka bārdu un ūsas, uzcirties kā liels kungs un ar tirgotāja Ādolfa Karlsona pasi kabatā dodas pusdienot uz restorānu, kur strādā viņa iemīlotā Austra, arī profesionāla re­volucionāre. Pēkšņi restorāna ēku aplenc žandar­mi, notiek kratīšana. Ādolfa Karlsona pasi uzrā­dot, tiek atbrīvots Jānis Luters Bobis, taču pēdējā brīdī viņu ierauga žandarmērijas ziņotājs node­vējs Ziediņš, un Luteru Bobi aizved uz cietumu. Lai izturētu spīdzināšanu, Luters Bobis mēģina koncentrēties un nododas pašapcerei. Karlsona apcerīgajiem monologiem ir simboliska jēga: «Karlsona apcere par nelietību», «Karlsona ap­cere par namīpašniekiem, vannām, laimi un nā­kotni», «Karlsona apcere par vārdiem», «Karlso­na apcere par kapsētām». [1]

18. janvārī Karlsonu Luteru no cietuma at­brīvo kaujinieku grupa un viņš aizbrauc no Rī­gas, lai veiktu citus uzdevumus. [1]

Romānā tēlotais laikposms ir iegansts, lai pētītu ļoti dziļus jautājumus: mūžsenās ilgas pēc humānas, intelektuālas sabiedrības; nelietības un naida rašanās; vara un sabiedrība, cilvēka tiek­sme pēc varas un varas realizēšanas. [1]

Vidzemes guberņā dzīvo mazgruntnieks Krīvu Ernests miermīlīgs cilvēks, kuram patīk nodarboties ar gurķu audzēšanu. Vēl viņam patīk savrupa, ar ģimeni un māju saistīta dzīve. Krīvu Ernestam ir septiņus mēnešus vecs puisēns. Bet «notikās tā, ka pagasta skrīveris piedalījās soda ekspedīcijas darbā, un pagasta skrīverimbija zobs uz Krīvu Ernestu». [1]

Ko gan kapteinis Rihters bija Krīvu Ernes­tam lēmis? [1]

Alberta Bela romāns «Saucēja balss» ir viens no nepa­rastākajiem darbiem visā latviešu romāna vēsturē. Darbs radies laikā, kad Eiropā runāja par romāna krīzi, kad daži Rietumeiropas literatūras pētnieki nonāca pat pie atzinuma, ka romāns kā žanrs izirst, ka «romāns mirst mūsu acu priekšā». Kāpēc tādas domas? Tāpēc ka dau­dzos darbos romāna forma ir tiktāl pārveidojusies, ka vairs nesaskan ar lasītāju priekšstatu par romānu. Arī latviešu lasītāji jau gadu desmitiem bija pieraduši pie tāda tipa romāniem kā plaši izvērstie, mierīgi plūstošie O. de Balzaka, C. Dikensa, Ļ. Tolstoja darbi, vairākas lasītāju paaudzes bija lasījušas J. Janševska, A. Upīša plašos vēstījumus un aizrāvās ar V. Lāča sižetiski sais­tošajiem darbiem. Bet sešdesmitajos gados mūsu lasītā­jus pārsteidza pavisam citādi veidoti darbi bieži vien īsi, it kā nervozi salauzīti romāni bez skaidras sižetiskās līnijas, bez hronoloģiska vēstījuma plūduma, ar sajauk­tiem darbības laikiem, ar izvērstiem iekšējiem monolo­giem, apziņas plūsmu un citiem mazāk ierastiem tēlojuma paņēmieniem. Tādi bija tulkotie romāni, piemēram, liettr­viešu rakstnieka A. Bieļauska «Kauņas romāns», franču rakstnieka A. Lanū «Kad jūra atkāpjas» un mūsu pašu autoru sacerējumi A. Bela «Izmeklētājs», Z. Skujiņa «Sudrabotie mākoņi» un 70. gadu pirmajā pusē A. Bela «Saucēja balss». [2]