Aleksandra Grīna romāna „Nameja gredzens” analīze

Autors romānu „Nameja gredzens” publicēja 1931.gadā. 20. 30. gadi bija būtisks periods gan latviešu literatūras, gan kultūras attīstībā. Šajā laika posmā Latvijas senatne kļuva par galveno latviešu vēsturnieku un rakstnieku izpētes objektu, bija nesen izveidojusies Latvijas Universitāte, radās nacionālās zinātnes skolas. Aizvien vairāk parādījās raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, tapa plašāka interese par tautas vēsturi.

Aleksandrs (īstajā vārdā – Jēkabs) Grīns dzima 1895.gadā. Savā mūžā autors pārdzīvoja pirmo pasaules karu, kas pēc Millera reālskolas beigšanas pārrāva plānus mācīties Tērbatas Universitātē, dienējot vairākās armijas daļās. Vēlāk darbojās vairākās laikrakstu redakcijās – „Rīgas Ziņās”, „Brīvajā Tēvijā”, „Latvī” u.c. Tad rakstīja populārzinātniskus izdevumus, kā arī pasaules ģeogrāfisko apskatu „Zemes un tautas”. Ar laiku sāka nopietnāk pievērsties daiļradei, rakstīja stāstu un drīz vien radās pirmais romāns ”Nameja gredzens”. Vēlāk A.Grīns nonāca Latvijas ievērojamāko rakstnieku sarakstā.

Romāna „Nameja gredzens” pamattēma ir par dzimtas goda aizstāvēšanu, varaskāri un alkām pēc brīvības. Svarīgākās problēmas, ar kurām saskaras tēli, ir sabiedrības slāņu nesaskaņas un tautu cīņas par varu (to politiskās intrigas). Tāpat liela uzmanība tiek pievērsta ģimenes tradīcijām, ticībai, senču materiālā un morālā mantojuma saglabāšanai.

Darbā ir divas sižeta līnijas, galvenā – par kņazu Gundaru un viņa ceļu uz varu pār Kurzemes hercogisti, bet blakuslīnija atspoguļo kādas latviešu dzimtas traģiskos notikumus. Kņazs Gundars ieradās pie sava vectēva, kurš pirms nāves paspēja izstāstīt par senča Nameja, bijušā Zemgales valdnieka, testamentu un gredzenu. Testamentā teikts, ka „vienīgi gredzena valkātājs būs likumīgais Zemgales valdnieks”.

Gundars šo gredzenu uzreiz atrada kādā senā vāzē, kas vectēvam bija rokās, un nolēma doties ceļā, lai izcīnītu varu pār šo zemi. Gundars satika poļu huzārus un veco kancleru Zamoiski, kurš solīja viņu pēc valahu kara vest uz Varšavu pie ķēniņa Zigismunda, iepazinās ar skaisto Sandomiras kundzi, taču beigās šis ceļš, kurā bija gan grāfi, karaļi un kancleri, aizveda viņu līdz karaļa cietumam. Tērvetes pilskalnā kņazs Gundars gāja bojā.

Sižeta blakuslīnija vēsta par Silenieku dzimtu. Saimnieka Diekļava meitu pakāra par sava bērna nogalināšanu, kaut gan mazulis piedzima nedzīvs, ģimene bija satriekta. Piektajā dienā pēc šī notikuma, Silenieku tēvs nomira. Jaunākais dēls Kaspars solīja atriebt sava tēva un māsas nāvi. Pienāca veļu laiks, viss pagasts jūtās nemierīgi, suņi kauca un visur kaut kas čabēja. Silenieka dēli nolēma, ka jaunākajam rijā jācienā veļi (lai spokošanās beigtos). Vēlāk tika nogalināts muižas amtmaņa dēls Joahims Brunnengrēbers, trīs vecākos Silenieka dēlus apcietināja un spīdzināja.