Aleksandrs Puškins: dzīve un literārais mantojums

Puškins (Aleksandrs Sergejevičs) cēlies ievērojamā vecā muižnieku dzimtā. Tēvs ir eiropiski izglītots cilvēks, pats arī dzejnieks, savā namā Maskavā pulcina tā laika labākos literatūras un mākslas pārstāvjus. Māte ir strauja, varaskāra, ļoti ekscentriska pusmulate.

Pēc liceja beigšanas viņš iestājas literātu savienībā Arzamass, kas ved sīvu cīņu ar vecā virziena piekritējiem ,,šiškoviešiem”. Kalpodams ārlietu ministrijā, Puškins tiek Pēterburgas augstmaņu salonos un tur kaislīgi nododas tajos laikus parastajai uzdzīvei un orģijām. No galīga talanta panīkuma tukšajā sabiedrībā viņu glābj vienīgi sakari ar to inteliģences daļu, no kuras izaug dekabristu kustība. Ar dzēlīgām epigrammām un nelegāliem politiskiem dzejoļiem Puškins iegūst milzīgu slavu sabiedrībā, bet arī administrācijas aizdomas un vajāšanas, kuras nerimst visu viņa mūžu.

Puškina darbi viņa attīstības gaitā sadalāmi vairākos atsevišķos posmos. Vispirms tā sauktās Liceja laika dzejas un tām tūliņ sekojošās (1818 1820).

Liceja dzeja interesanta kā ģeniālā dzejnieka pirmie mēģinājumi, kas tomēr jau rāda arī nepārprotamas nākošā meistara pazīmes. Lielāko tiesu tur vingrināšanās panta mākslā, pārdzejojumi un atdarinājumi odas cildenā, augstā tonī un pilnīgā pseidoklasicisma garā. Tomēr arī šajos pirmajos dzejoļos jau redzama jaunā autora milzīgā literārā erudīcija un strauja instinktīva sava paša ceļa meklēšana.

1818. un 1819. gads ir pārejas laiks, kad beidzas Puškina mācekļa gadi un sākas patstāvīgas dzejas darbs. Šis laiks rāda arī Puškinu no simpātiskākas puses kā sabiedrisku domātāju un sociālās dzīves parādību asu vērtētāju. Epigrammas par Fotiju un Goļicinu izvēršas dzēlīgā satīrā, bet dzejolis ,,Sādža” (1819) ar spēcīgo protestu pret dzimtbūšanas kaunu kā ārkārtīgs notikums saviļņo mūsu literāro pasauli. Pēdējais pants skan tā:

Taču romantisma jutoņa un baironisma iespaids vispilnīgāk neizpaužas vis Puškina liriskajos sacerējumos, bet gan 20 to gadu poēmās. Pirmā no tām ir ,,Kaukāza gūsteknis” (1821). Tas ir krieviskais romantisms, kas toreiz valda ne vien literatūrā, bet arī visā dzīvē: vilšanās un dzīves vienaldzība, cilvēku nicināšana, nelaika vecums, kas tomēr savienojams ar strauju tieksmi kaut kur nezināmā tālē, ar dziņām pakaļ kaut kādam nenotveramam brīvības rēgam, ar stiprām dēkainām izjūtām, kas tomēr piepildījumu atrod tikai nāvē. Poēmā daudzas atsevišķas neaizmirstamas liriskas epizodes, piem., visur pazīstamā Čerkesu dziesma.

Poēmā ,,Brāļi – slepkavas” (1821) romantisma un baironisma daudz mazāk. Romantiska tikai interese uz ārpus sabiedrības stāvošiem cilvēkiem un viņu īpatna psiholoģiju, kā arī šādu tipu idealizācija. Dzeja visstiprāk izpauž arī Puškina pamata īpašību dziļu humānismu un līdzjūtību visiem cietējiem.

Jaunā reālisma garā, arī kā vienkārši humoristiskas parodijas rakstītas vairākas mazākas poēmas (,,Grāfs Nulins”, ,,Mājiņa Kolomnā”, ,,Bahčisarajas fontāns”). Jaunu etapu Puškina mākslinieciskās attīstības gaitā rāda pievēršanās vēsturiskām tēmām. Pirmais darbs šajā nozarē ir traģēdija ,,Boriss Godunovs” (1825). Satura ziņā šī traģēdija ir Karamzina vēstures tēlojuma īsts atdarinājums, tāpēc ar tā saucamo vēsturisko patiesību tai maz sakara; formāli veidota pēc Šekspīra karaļu hroniku parauga. Puškins nepavisam nav dramatiķis, vielas izkārtojumā rīkojies pilnīgi patvaļīgi, grēkodams tiklab pret vēstures, kā dramatikas loģiku. Traģēdija ir tikai vaļīgu vēsturisku scēnu kaleidoskops Krievijas senatne viņas simtgadīgās attīstības veidā. Valodas izteiksmes ziņā traģēdija ir meistara darbs.