Alexander Hamilton Federalist nr 13 - Translation project

Alexander Hamilton born on January 11th, 1755. or 1757. in Charlestown Nevis, was an American military officer, statesman, one of the founding fathers of USA and the first U.S secretary of the treasury. He had an important role in shaping the U.S financial system and was one of the main authors alongside with James Madison and John Jay of a total of 85 essays that urged the ratification of the Unites states consitution called the federalist papers. Hamilton wrote a total of 51 essays, in federalist no. 13 Hamilton argued that an union woukd be mofe economicaly sound than separate states. He died in a duel with Aaron Burr on July 12th 1804. in Weehawken, New Jersey

Saistībā ar ieņēmumu tēmu, mēs varam pienācīgi apsvērt ekonomiku. No viena objekta ietaupīto naudu var lietot citam un no cilvēku kabatām būs tik daudz mazāk izņemama. Ja štatus apvienotu zem vienas valdības, būtu tikai viens nacionālais pilsoņu saraksts ko atbalstīt, ja tos sadalīs vairākās konfederācijās, būs tik daudz nacionālo pilsoņu sarakstu, kurus aprūpēt, un katrs no tiem, ņemot vērā galvenos departamentus, ir līdzvērtīgs tam, kas būtu nepieciešams visai valdībai. Visu štatu sadalīšana trīspadsmit nesavienotās suverenitātēs ir pārāk ekstravagants un briesmu pilns projekts, lai tam būtu daudz aizstāvju. To cilvēku idejas, kuri spekulē par impērijas sadalīšanu, parasti šķiet vērstas uz trim konfederācijām vienu, kas sastāv no četriem ziemeļu štatiem, otru no četriem vidus un trešdaļu no pieciem dienvidu štatiem. Ir maza varbūtība, ka būtu lielāks skaits. Saskaņā ar šo sadalījumu, katrai konfederācijai būtu lielāka teritorija nekā Lielbritānijas karalistei. Neviens labi informēts cilvēks neuzskatīs, ka šādas konfederācijas lietas var pienācīgi regulēt valdība, kas savās struktūrās vai valdībās ir mazāk visaptveroša, nekā tā, kas ir ierosināta konvekcijā. Kad štata izmēri sasniedz noteiktu apmēru, tam ir nepieciešama tāda pati valdības enerģija un tādas pašas pārvaldes formas, kas ir nepieciešamas daudz lielākā mērā. Šī ideja nepieļauj precīzu demonstrāciju, jo nav noteikuma pēc kura būtu iespējams izmērīt pilsoniskās varas impulsu, kas nepieciešams jebkurai noteiktu indivīdu skaita valdībai, bet ja ņemam vērā ka Lielbritānijas salā, kas ir gandrīz proporcionāla katrai no domājamajām konfederācijām, ir aptuveni astoņi miljoni cilvēku, un, ja mēs apdomājamies, cik liela autoritāte ir nepieciešama, lai tik lielas sabiedrības kaislības virzītu uz sabiedrisko labumu, mēs neredzēsim nekādu iemeslu šaubām, ka līdzīga varas daļa varētu būt pietiekama, lai veiktu to pašu uzdevumu daudz lielākā sabiedrībā. Pareizi organizēta un pielietota pilsoniskā vara, spēj izkliedēt savu spēku ļoti lielā mērā; un savā ziņā var vairot sevi katrā lielas impērijas daļā, pārdomāti iekārtojot tās pakļautās iestādes.