Algas lauksaimniecībā
Darba algas lielumu ietekmĒjošie Ārpustirgus faktori.
Algu veidi.
Valsts iejaukšanĀs darba tirgū.
DeklarĒjot gada apliekamos ienĀkumus, ar nodokli neapliek.
LauksaimniecĪba.
NodarbinĀtĪba.
IenĀkumi.
Tiešie maksĀjumi.
Valsts atbalsts – subsĪdijas.
SecinĀjumi.
IzmantotĀ literatūra.
• Minimālās darba algas līmeņa, virsstundu darba, darba dienas ilgumu valstiskā regulēšana, kas notiek likumdošanā noteiktajā kārtībā.Algu veidi:
• Valstij ir būtiska loma darba resursu sagatavošanā – dzimstības sekmēšana, izglītības politikā un migrācijas politikas īstenošanā.
• Valsts nosaka minimālo algu – mazāko darba samaksu par pilnu darba slodzi (nosaka darba algas grīdu)
• No budžeta izmaksājamos pabalstus, izņemot slimības pabalstus
• Ienākumus no lauksaimnieciskās ražošanas līdz 3000 Ls gadā
Zemnieka ražošanas cikls un līdz ar to arī naudas aprite ir gara, daudz garāka nekā tirdzniecībā un rūpniecībā. No sējas līdz ražai paiet minimums 3 – 4 mēneši, no teļa piedzimšanas līdz piena govij – gandrīz 2 gadi. Visā šajā laikā ir vajadzīgi līdzekļi ražošanai, dzīvei.
Zemnieku saimniecības lielākoties ir specializētas. Ja kādā nozarē tajā gadā ir laba raža, bet kādā citā slikta, tad no vienas uz otru pārslēgties tomēr ir neiespējami, kā to var izdarīt tirdzniecība vai pat rūpniecībā.
Rūpniecība un tirdzniecība ar dažādu reklāmas fokusu palīdzību bieži rada cilvēkos vēlmi iegādāties to vai citu modes ilglietošanas preci. Bet pārtikas pieprasījums lielākoties ir stabils. Protams, augot cilvēka ienākumiem, sevišķi, ja tie bijuši visai mazi, mainās arī viņa “pārtikas groza” struktūra – viņš sāk ēst vairāk gaļas, augļu, saldumu, mazāk maizes, miltu, putraimu. Taču ja ienākumi arī turpmāk aug, pārtikas patēriņš un struktūra nemainās, respektīvi, cilvēks tās iegādei vairs netērē proporcionāli vairāk naudas. Līdz ar to pienāk brīdis, kad tirgus ar zemnieka saražoto produkciju ir jau piesātināts, vairāk viņam nav nozīmes ražot, jo nav, kas pērk. Tāpēc attīstītās valstis ir izstrādājušas dažādus funkcionējošus mehānismus, kā ietekmēt lauksaimnieciskās ražošanas struktūru, fermeru ienākumus, sociālo sfēru, starpnozaru attiecības, agrāro tirgu. Ir vesela ekonomisko sviru sistēma (cenas, kredīti, nodokļi, dotācijas, muitas, kvotas), bieži ir izstrādātas attīstības programmas katrai nozarei, parasti 2 – 5 gadiem, bet ir arī perspektīvas programmas.
Darba apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 1035,9 tūkst. cilvēku (57,1 % no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem). Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2005.gadā palielinājās gan nodarbināto iedzīvotāju skaits (2004. gadā tas bija 1017,7 tūkst. cilvēku), gan nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (2004.gadā šis rādītājs bija 56,1 %).
Kopējam nodarbināto skaitam Latvijā ir tendence palielināties. Salīdzinot 2005. gadu ar 2001. gadu, kopējais nodarbināto skaits Latvijā ir pieaudzis par 8 %. Taču lauksaimniecības nozarē nodarbināto īpatsvars katru gadu samazinās. Kopš 2001. gada lauksaimniecībā pamatdarbā nodarbināto īpatsvars (15 74 gadu vecumā) sarucis no 12,3 % līdz 8,5 % jeb par 30,5 tūkst. cilvēku.
