Alkohols: ietekme un regulējums

Ja par zemes radīšanu saka „sākumā bija tumsa”, tad par atkarības vielu lietošanas attīstību jāsaka „sākumā bija alkohols”. Alkohols ir pazīstams, izgatavots un lietots senāk par citām psihoaktīvām vielām, vismaz tā liecina rakstītā vēsture. Pirmie alkoholiskie dzērieni, iespējams, radās netīšām, sarūgstot augļiem vai ogām. Alu mācēja gatavot jau 5 6 tūkstošus gadu pirms Kristus.

Alkohols kopš tā lietošanas sākuma cilvēcei ir bijis abpusēji griezīgs zobens. No vienas puses, alkohols bija rituālu un svētku sastāvdaļa, kur notika mērena alkohola lietošana, jo to regulēja tradīcijas. No otras puses, vienmēr bija cilvēki, kas to sāka lietot kaitīgos apmēros, nodarot postu sev un apkārtējiem. Šīs sociālās sekas bija cēlonis alkohola lietošanas nosodījumam no garīdznieku, sprediķotāju, ārstu un filozofu puses.

Alkohola divas sejas kļuva īpaši skaidri redzamas, kad spirtotie dzērieni sasniedza Rietumeiropu, bet no tās tālāk – Ameriku. Amerikā alkohola lietošana kļuva par sociālu nelaimi, tādēļ sāka attīstīties pretalkohola kustība, kas, tuvojoties Pirmajam pasaules karam, ieguva finansiālu, sociālu un politisku spēku, kas noveda pie alkohola aizlieguma likuma. To atcēla 1933.gadā, taču likuma iespaidā, kas regulēja tirgu un lietošanu, cilvēku attieksme pret alkoholu kļuva stingrāka un lietošana mazinājās.

Līdz 18. gs. Latvijā gan zemnieku sētās, gan krogos lietoja galvenokārt alu. Un arī lielāko tiesu tikai tradīciju noteiktos gadījumos: ģimeņu godos (kazās, bērēs, kristībās) un gadskārtu svinībās (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi). Piem., 1688. gadā no 251 Vidzemes krogiem degvīnu tirgoja tikai 14 krogos. 18. gs. muižnieki sāka lielos vairumos ražot degvīnu kā preci, kura deva vislielākos ienākumus. Zemniekiem tecināt degvīnu bija aizliegts, tā bija muižu privilēģija, to varēja pirkt tikai muižas krogos. 1898. gadā Vidzemē bija 1301 krogs (pa vienam uz katru 31 lauku māju). Ārkārtīgi pieauga žūpība ar visām no tās izrietošajām sekām, degvīna nestais posts kļuva acīmredzams un kā atbildes reakcija uz to 19. gs. 30 tajos gados Vidzemē un Kurzemē radās diezgan plaša atturības kustība. Šo biedrību darbību atbalstīja daudzi luterāņu mācītāji. Muižniekos tas izsauca lielu neapmierinātību, jo, zemniekiem atsakoties dzert degvīnu, viņi cieta milzīgus zaudējumus. Tāpēc 19. gs. 2. pusē mācītājiem tika ieteikts nodarboties tikai ar garīgām lietam un atturības kustība Latvijā pamazām sāka apsīkt.

Zinātniski atturības kustības jautājumus pirmais literatūrā izklāstīja skolotājs G. Freibergs Brīvkalnieks (1854. – 1904.). Viņš pārtulkoja Bāzeles universitātes profesora G. Bunges referātu “Alkohola jautājums”, prof. J. Gaules “Kāds iespaids alkoholam uz cilvēku” u.c.

1927. g. Latvijā darbojās apmēram 180 atsevišķas atturības organizācijas vai to nodaļas un 135 “Cerību pulciņi” (atturības pulciņi skolās). Pirmais šāds pulciņš radās 1923. gadā Kroņa Susējas (Rites) pamatskolā. 1925. gadā Jaunpiebalgā radās pirmā “sausā” skola ne skolnieki, ne skolotāji te nelietoja alkoholiskos dzērienus. 1939. gadā Latvijā bija 267 “Cerību pulciņi” un 10 “sausās” skolas.