Alternatīvā pedagoģija

Lai noskaidrotu un izprastu apskatāmā temata saturu, vispirms ir jānoskaidro alternatīvās izglītības jēdziens. Bez tam, darbā ir izmantoti arī citi svešvārdi un šo jēdzienu satura atklāšana ir būtiska, jo ne katram tie var būt skaidri.

Tātad, pēc autores domām, alternatīvo izglītību varētu definēt kā eksperimentālu, netradicionālu priekšstatu, jēdzienu, principu un metožu kopumu sistematizētu zināšanu un prasmju apguvei. Tā kā alternatīvā izglītība ir netradicionāla un eksperimentāla, tā zināmā mērā ir pretstatā ar valstī pastāvošo oficiālo izglītības sistēmu.

1952. gada 6.maijā Holandē noslēdzās Marijas Montessori mūžs.

Pēc M. Montessori domām, 3 – 6 gadīgiem bērniem zināšanu apguve nav īstais laiks. Šinī vecumā būtu jāattīsta bērnu psihiskā aktivitāte, sensorā sfēra. Tas viss atstāj stimulējošu ietekmi uz bērna nervu sistēmu. M. Montessori audzināja bērnos patstāvību. Kāds bērns reiz viņai teica: “Palīdzi man to pašam izdarīt.” Šī bērna frāze atstāj būtisku ietekmi M. Montessori uzskatu veidošanā par skolotāja un skolēna attiecībām. Bērnam jāļauj mācīties. Didaktiskiem materiāliem dabiski jāvirza darbība uz mācību mērķi, attīstot bērna patstāvību. Primārais ir nevis mērķa ātrāka sasniegšana, bet process. Skolas svarīgākais uzdevums – cilvēku audzināšana. Pedagogs, viņas uztverē, ir vērotājs, eksperimentētājs. Darbā ar didaktiskiem materiāliem uzmanība jāpievērš ne tik daudz zināšanām, kā psihiskās un fiziskās attīstības iekšējiem procesiem, jauna “redzējuma” veidošanai.

M. Montessori skolā katrs strādāja ar didaktiskiem materiāliem atsevišķi un tanī pašā laikā pakļāvās grupas likumiem. Pēc M. Montessori domām, vērojot bērna darbošanos, skolotājs nedrīkst likt manīt, ka bērns ir kļūdījies. Arī darba autore pievienojas šai M. Montessori domai un uzskata, ka bērns agrāk vai vēlāk pats sapratīs, ka ir kļūdījies un pats meklēs un arī atradīs pareizo kļūdas labošanas ceļu. Kļūdu labošana attīsta bērnā koncentrēšanos, uzmanību, novērošanas, izturības un gribu. Tas sekmē haotiskuma pārvarēšanu dabā, pašaudzināšanu un arī pašmācību. Pašaudzināšanai M. Montessori izmantoja klusuma rotaļu vai “stundu”. Tā attīsta bērnos sabiedriskos instinktus. Bērni mācās valdīt pār sevi. “Klusuma stundai” M. Montessori izdala trīs fāzes: klusuma radīšana klusuma baudīšana un klusuma mazināšana.

M. Montessori uzskatīja bērnu par svētu un dievišķu. Bērns pats sevi veido par pieaugušu cilvēku. Tas īstenojas noteiktā vidē un sensibilos periodos. Tie ir trīs.

Līdz 3 gadu vecumam bērns pieprasa sev esamības vidi. Viņš tiecas pēc mātes gādības, maiguma, mierinājuma.

No 3 līdz 6 gadu vecumam bērnam piemīt kustību, kārtības un valodas sensibilitāte.

7 līdz 12 gadu vecumā – sociālā sensibilitāte, notiek pāreja uz abstrakcijām, veidojas interese par morāliem un sociāliem jautājumiem.

I. Prudņikova izteikusi galvenās atziņas par Montessori pedagoģiju:

Selestins Frenē (1896 1966) ir dzimis Gars ciematā (franču See Alpen) sīkzemnieka ģimenē. Bērnībā viņam vajadzēja palīdzēt sagādāt ģimenei iztiku strādājot, tādējādi viņā veidojās saskaņa ar dabu un saikne ar vienkāršiem lauku ļaudīm. Tā kā skolā viņš bija attapīgs skolnieks, viņam piedāvāja kļūt par skolotāju. 1913. gadā viņš iestājās skolotāju seminārā, bet jau 1915. gadā S. Frenē mobilizēja armijā. 1916. gadā pie Verdenas viņu smagi ievainoja, tādējādi kļūdams pilnīgs kara invalīds. Šajā bezcerīgajā stāvoklī veidojās S. Frenē filozofiskie un pedagoģiskie uzskati.