Amatnieciibas veesture

Apmēram 10. gs. amatniecība atdalījās no zemkopības, līdz ar to pieauga amatnieku meistarība un ieviesās dažādi jauni darba rīki: virpa, tecila u.c. Amatnieku dzīves vieta bija pie pilīm un senpilsētām. Par senākajiem amatniecības centriem kalpoja tādas pilsētas kā: Talsi, Daugmale, Tērvete, Turaida u.c. Amatnieki ražoja galvenokārt pēc pasūtījuma: jo tikai neliela produkcijas daļa nonāca tirgū. Tehnika un darba rīki attīstījās lēni. Jaunās darba metodes un tehniku amatnieku ziļļi varēja apgūt tikai ceļojumos. Ar 13. gs., iecoļojot vācu tirgoņiem, amati arvien vairāk specializējās un sašaurinājās. 14. gs. par nozīmīgāko amatniecības centru kļuva Rīga. Kurzemē un Zemgalē amatniecības centri kļuva Jelgava un Kuldīga (16. gs.), Liepāja un Bauska (17. gs.), Latgalē Krāslava. Pilsētas amatnieki bija organizēti amatos jeb cunftēs. Rīgā un Liepājā sevišķi nozīmīgi bija mucenieku amati, kas ražoja tirdzniecības taru.

Arī feodālisma laikā amatniecība bija galvenā rūpnieciskās ražošanas forma. Kokamatnieki tāpat kā visi citi amatnieki apvienojās cunftēs. Cunftēm bija arī sabiedriska nozīme. Tās izstrādāja noteikumus un ierobežojumus visiem amatniekiem, tādējādi veicinot amatniecības attīstību un amatnieku meistarības celšanu. Cunftes ar saviem biedriem rīkoja dažādus reliģiskus, kultūras pasākumus. Cunftes šrāgas noteica, ka nodarboties ar amatu drīks tikai cunftes apvienotie meistari, kuru skaits bija stingri noteikts. Ceļš līdz meistara amatam bija ļoti grūts, un to ieguva tikai daži. Sākumā bija jāstrādā kā māceklim pie meistara un, ja meistars domāja, ka viņa māceklis ir pilnībā apguvis pamatiemaņas, tam piešķīra zeļļa titulu. Zellim bija daudz vairāk tiesību nekā māceklim – viņš varēja pamest meistaru un dotie uz citām pilsētām “vanderēt”. Strādājot pie meistara, zellis par darbu saņem samaksu un ēdienu. Par meistaru zellis varīja kļūt arī apprecot meistara meitu vai atraitni. Tāpat priekšrocības bija meistara dēliem.

17. gs. Kurzemes hercogistes laikā hercogs Jēkabs bija neapmierināts ar ārzemju meistaru dārgumu un tādēļ centās sagatavot latviešu zemniekus par dažādu darbu vadītājiem, kas arī izdevās. Un tāpēc blakus pilsētas vācu cunftēm, kurās latviešus negribēja uzņemt hercogs Jēkabs, nodibināja brīvmeistaru kārtu.

19. gs. otrajā pusē Latvijā mašinizētā rūpniecība pilsētās atvirzīja amatniecību otrajā vietā. Rīgas cunftes apvienoto meistaru skaits samazinājā. Lauku amatniecība pārdzīvoja neilgu uzplaukuma laiku (60. – 70. g.).

Latvijas Republikā ekonomiskās krīzes laikā pagrima lielrūpniecība un vēl vairāk sašaurinājās arī amatniecības darba apjoms. Sīko uzņēmumu skaits Latvijā bija visai liels. Trīsdesmito gadu vidū izveidojās kameru sistēma, kuru veidoja pēc Itālijas korporatīvās iekārtas parauga un to veidoja kā vienu no aparātiem saimnieciskās dzīves rediģēšanai. Tika nodibinātas 8 kameras, no kurām 4 darbojās saimnieciskā laikā: tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, darba un amatniecības kamera, kura dibināta ar 1935. g. 30. decembra likumu un sāka darboties 1936. g. 27. jūnijā. Tā pārstāvēja amatniecību, rūpējās par amatnieku arodizglītību, uzturēja juridiskās palīdzības un amatnieku grāmatvedības biroju, veicināja amatnieku kooperatīvu dibināšanu un propogandēja amatnieku ražojumus.