Andreja Upīša memoriāldzīvoklis

Nams celts 1911. gadā pēc arhitekta E. Poles projekta bankas vajadzībām, bet augšējos stāvos izvietoti dzīvokļi. Andrejs Upīts ar ģimeni uz šo dzīvokli pārceļas 1951. gada janvārī un nodzīvo te mūža pēdējos deviņpadsmit gadus. A. Upīša muzejs dibināts 1972. gadā. Kopš 1974. gada apmeklētājiem muzejā pieejamas trīs memoriālās istabas. Bijusī rakstnieka guļamistaba un mājsaimnieces Alīdas Stepes istaba savienota vienā telpā, izveidojot muzeja atvērto viesistabu, kurā iekārto krājuma materiālu izstādes un notiek sarīkojumi.

Šajā dzīvoklī 1951. gada rudenī rakstnieks pabeidz pēdējo daiļdarbu romānu „Plaisa mākoņos”. „Pēc tam, kad 1952. gadā ar 21. sējumu noslēdzās manu oriģināldarbu publikācija kopotos rakstos, nevienu dienu neesmu juties kā pensijā vai atpūtā palaists, bet joprojām palicis spalvas darbonis.”

Līdz pēdējam dzīves rudenim top darbi literatūras teorijā, vēsturē un publicistikā. Istabu iekārtojumā, sadzīves priekšmetos, fotogrāfijās un it īpaši bibliotēkas grāmatās kā spogulī fokusējas Andreja Upīša personība, darba stils.

Virs dīvāna A. Upīša paša izgatavotā rāmī fotogrāfa Ulda Brauna 1963. gadā fotografēts rakstnieka un viņa sievas dubultportrets. „Olga Upīte tieši latviešu literatūrā neieies, bet netieši viņa būs tur klāt, jo kopš 1905. gada viņa bijusi klāt ar savu gādību, rūpību, laipnību, mīļumu un saprašanu visam, ko rakstījis lielais Tautas rakstnieks.” /No literatūrzinātnieka Kārļa Krauliņa nekrologa „Upīšmāti izvadot” 1973. g. 9. 6./ slimības laikā 1970. gadā rakstnieks izgatavo bloknotu, kurā ikdienas atzīmē temperatūru, pulsu. Atšķirtā lappuse 17. novembris A. Upīša pēdējā dzīves diena. Viņš mirst plkst. 23.00 slimnīcā.

Uz galdiņa grāmatas, žurnāla „Karogs” pēdējā izlasītā burtnīca. Pat slimības dienās A. Upīts paliek uzticīgs savam principam „neizlaist no redzesloka nevienu latviski uzrakstītu rindu”, it īpaši prozā, literatūras kritikā. Daudz pasvītrojumu radies, lasot rakstnieces Dagnijas Zigmontes romānu „Fragments” žurnālā „Karogs”.