Andrejs Eglītis: dzīve un literārais mantojums

Andrejs bija kalpu ģimenes bērns. Vismīļākais cilvēks dzejniekam ir māte – Emīlija Eglīte. Māte ir tā, kas, būdama reliģioza, iedēstī nākamajā dzejniekā uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess, skaists un ētiski pilnvērtīgs, Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un aizsaulē. Mīļotās mātes piemiņa kā smalkaa sudraba stīdziņa stīgo cauri Andreja Eglīša dzejai. Emīlija bija spēcīga sieviete, kas pēc vīra nāves izaudzinājusi divus dēlus – Andreju un divus gadus vecāko Jāni.

2002.g. Rīgā uzsākta Andreja Eglīša Kopoto rakstu izdošana, paredzēti 6 7 sējumi, iznākuši pirmie četri. Viņa dzejoļi ir atdzejoti un publicēti zviedru, vācu, angļu, igauņu u.c. valodās. Dzejoļi arī bieži komponēti. Kopš dzejnieka atgriešanās Latvijā komponiste Ilze Arne radījusi ciklu ar viņa tekstu, kā arī popularitāti ieguvušās dziesmas “Zem viena Jāņu vainaga” (1993.) un “Roka roku rokā tur” (2002.). Nozīmīgu A.Eglīša lirikas interpretāciju uz skatuves ir snieguši aktieri Osvalds un Anda Uršteini.

Andrejs Eglītis ir monolīta un pat leģendāra personība latviešu lirikā. Viņa dzejā un dzīvē koncentrējušies visas latviešu tautas traģiskie likteņi pusgadsimta ilgumā. Vienlaikus viņš sarakstījis astoņus dzejoļu krājumus, kuru galvenā un nepārprotamā nozīme ir patriotisms. Viņa lirikā vārdi “tauta”, “dzimtene”, “brīvība”, “sirdsapziņa” atklāj savu pirmatnējo nozīmi. Dzimtenes mīlestība ir viņa lirikas alfa un omega, kuru viņš apliecinājis rindās:

Dzejnieks savā mūžā ir redzējis gandrīz visu Eiropu, bijis Austrālijā, ASV, Ēģiptē, Kanāriju salās, Marokā, Kartāgā, Sahāras tuksnesī, Izraēlā, Jordānā, Kiprā,Ceilonā, Gambijā un daudzās citās vietās. Atšķirībā no citu autoru līdzīgiem darbiem A.Eglīša darbos galvenais nav svešo zemju krastos gūtie vērojumi, tālumu eksotika, bet to emocionālo atmiņu uzviļņojums, kas guļ zemapziņas dzīlēs. Atmiņas par dzimteni, tās iet cauri visam. Tajās kā svešzemju eksotikas un dzimtenes ainavu kontrastainajā zīmējumā atsedzas liriskā varoņa bagātā pārdzīvojumu skala, kurā ir gan mīlestības maigums, ilgas un cerības, gan izmisums un naids. Arī pret tēvzemes verdzinātājiem raidīts atriebes lāsts.

“Visur man līdzi nāk nāk ziemeļi ar sniegu, kāviem un kaut gan jau esmu Indijas okeānā izšūpojies salst, pie Baltijas jūras sniegiem siltāk bija dzimtenes tuvumā. Salst dvēsele. Pasaule ir tukša bez Latvijas brīvības ceļa, tā man šķiet it kā nobeigta. Milzu ūdeņiem netrūkst dziļuma, bet cilvēku dienu skaitam gan. Trūkst dzīva apliecinājuma runātam, rakstītam, domātam. Vai šis gadusimts, iedams otrajā pusē, nav uzskrējis kadā bīstamā seklī, no kura to varētu novilkt pats cilvēks, dziļi sevī pārtapdams,” tā dzejnieks raksta ceļojot pa nemierīgajiem Biskajas ūdeņiem.

A.Eglīša dzeja harmonizē ar dabu. Vispirms neparasts dabiskums. Raiti ritošie, kā mūzika skanošie panti rada ilūziju, it kā vārdi pilnīgi brīvi plūstu no dvēseles un paši ielietos vajadzīgajās formās. Bet varbūt dabas dziesma ir tik patiesaa tādēļ, ka nāk no pirmatnīgi spēcīgās dzejnieka dabas izjūtas, no saplūsmes ar putniem un debesīm, ar kokiem un mežiem, ar vējiem un sauli. Ar visu universālo bagātību, kuras daļa ir cilvēks. Eglīša poētiskajā skatījumā daba un cilvēks ir veselums, ko harmoniskā saskaņā apvieno dzīvības spēks. Dabas parādības viņa dzejā tiek cilvēciskotas personificētas, savukārt cilvēkam tiek piešķirtas dabai raksturīgas īpašības. Dabā dzejnieks saredz skaistuma ideālu, kam veltī himniskas pacilātības, jauneklīgas jūsmas un gaiša dzīvesprieka piepildītas vārsmas.