Andrejs Eglītis: latviešu rakstnieka biogrāfija

Augdams bez tēva, agrā bērnībā Andrejs ļoti pieķēries vectēvam, kam veltītas vairākas sirsnīgas vārsmas (”Vectēva nāve”, krāj. “Zelta vālodze”, “Rudzu pļauja”, krāj. “Varavīksne”, u.c.). Taču vistuvākais un mīļākais cilvēks visu mūžu bijusi māte. Neparasta ir viņas dziļā sirds inteliģence. Viņa tuvojas visam ar sapratni, ar vēlēšanos un aktīvu darbību, lai ļauno vērstu par labu un izlīdzinātu. Mīļotās mātes piemiņa kā smalka sudraba stīdziņa stīgo cauri Andreja Eglīša dzejai, tā iemūžināta daudzos veltījuma dzejoļos, izlasē “Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā?” (1955. g.).

Skolas gaitas A. Eglītis uzsāk 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā, ko pabeidz 1928. gadā. Sapnis mācīties tālāk ģimnāzijā nav īstenojams līdzekļu trūkuma dēļ. 1929. gada rudenī viņš iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā, kuru pabeidz 1935. gadā. 1934. gadā pats izdod dzejoļu krājumu “Kristus un mīla”, bet debija nav veiksmīga un dzejnieks to izsvītro no savas daiļrades. 1935. g. rudenī A. Eglīti iesauc obligātajā karaklausībā, kur viņš pabeidz arī instruktoru vadu un pēc gada iestājas karaskolā, jo nodomājis kļūt par virsnieku. Taču gadījums saved kopā ar mēnešraksta “Sējējs” redaktoru Jāni Lapiņu un 1937. gada beigās “Sējējs” sāk publicēt viņa dzejoļus.