Ankilozējošais spondilīts

Ankilozējošais spondilīts ir nezināmas etioloģijas hroniska iekaisuma slimība, kas saistīta ar HLA B27. Tā skar galvenokārt sakroiliālās locītavas un ass skeletu, bet var iesaistīties arī perifērās locītavas. Slimību var pavadīt citu orgānu bojājums – akūts priekšējais uveīts, aortāla insuficience, sirds vadīšanas traucējumi, plaušu augšējo daivu fibroze, neiroloģiskas komplikācijas, nieru amiloidoze (sekundāra).

Ankilozējošais spondilīts pieskaitāms pie spondilartropātijām. Tā ir slimību grupa, kurā ietilpst savstarpēji saistītas, tomēr heterogēnas slimības nevis viena slimība ar dažādām klīniskām izpausmēm (1.un 2.tab.).

Ankilozējošais spondilītsReitera sindroms/ reaktīvs artrītsArtropātija, saistīta ar zarnu iekaisuma slimību (Krona slimība, ulceratīvais kolīts)Psoriātiskais artrītsNediferencētās spondilartropātijasJuvenilais hroniskais artrīts: agrīni sācies ankilozējošais spondilīts

Tipiskas perifērā artrīta izpausmes: pārsvarā apakšējās ekstremitātēs, asimetrisksTendence attīstīties sakroileītam RTGNav reimatoīdā faktoraNav zemādas mezgliņu vai citu reimatoīdam artrītam raksturīgo ekstraartikulāro simptomuŠai grupā ietilpstošām slimībām raksturīgo ekstraartikulāro simptomu (piem., priekšējais uveīts) pārklāšanāsIevērojama agregācija ģimenēsAsociācija ar HLA B27

1850.gadā Brodie aprakstīja gadījumu, kad 31 gadu vecam vīrietim izveidojās nekustīgs mugurkauls un “periodiski attīstījās smags acs iekaisums”. 1848.gadā Struempell (Vācija) aprakstīja divus pacientus ar mugurkaula un gūžas locītavu pilnīgu ankilozi. Šim ziņojumam drīz sekoja vēl divi šīs slimības apraksti, ko publicēja Behterevs (Krievija) un Pierre Marie (Francija). Līdz 1896.gadam Rentgens jau bija izveidojis Rtg izmeklēšanas metodi, bet sakroiliālo locītavu bojājums, kas tagad zināms kā ankilozējošā spondilīta raksturīga pazīme, līdz pat 1930.gadam vēl netika pilnībā novērtēts.

Termins “ankilozējošais spondilīts” atvasināts no grieķu vārdiem “ankylos” (“saliekts”), ko tagad tulko kā “saplūšana, saaugšana”, un “spondylos” (“skriemelis”). Tā kā mugurkaula ankiloze veidojas slimības vēlīnās stadijās un daudziem pacientiem ar vieglu slimības norisi vispār neveidojas, tad labāk šo slimību saukt vienkārši par spondilītu. To var definēt kā kompleksu procesu, kurš ar HLA B27 veicināta mehānisma starpniecību bez sepses un metaboliskiem traucējumiem izraisa difūzu spondilītu.

Dažādi kritēriji formalizē pieeju reimatisko slimību etioloģijas, norises un ārstēšanas noteikšanai un veido konceptuālo pamatu jaunu ārstēšanas veidu novērtēšanai. Jāņem vērā, ka dažādiem uzdevumiem nepieciešami atšķirīgi kritēriji.

Diagnostiskie un klasifikācijas kritēriji ir atšķiršanas instrumenti. Tos izmanto, lai diferencētu pacientus vai pacientu grupas. Prognostiskie kritēriji norāda uz sagaidāmo iznākumu nākotnē, bet novērtēšanas kritēriji ļauj raksturot pacienta stāvokļa maiņu zināmā laika periodā (dinamiku). Diagnostiskiem un klasifikācijas kritērijiem jābūt tādiem, lai tos neietekmētu pārmaiņas slimības aktivitātē.

Klīniskajā aprūpē nedrīkst balstīties uz dogmatiskiem dihotomiskiem klasifikācijas kritērijiem, tās pamatā jābūt slimības iespējamo iznākumu novērtēšanai. Tādēļ par diagnostiskiem kritērijiem jāuzskata galvenokārt tādi kritēriji, kuri norāda uz slimības iespējamību. Šādiem kritērijiem jābūt ar augstu sensitivitāti, lai tie spētu aptvert maksimāli daudz pacientu. Mazāks specifiskums, kura dēļ tiktu iekļauti pseidopozitīvi gadījumi, šiem kritērijiem nav tik būtisks. Turpretim klasifikācijas kritērijiem ir nepieciešams augsts specifiskums: šai gadījumā labāk nepieskaitīt daļu pacientu ar konkrēto slimību, lai tādējādi izvairītos no pseidopozitīviem gadījumiem. Klasifikācijas nolūkos vissvarīgākais ir grupas viendabīgums.