Annužas raksturojums [Mērnieku laiki]

Annuža šajā romānā ir viens no veco laiku tēliem. Gados vecā un raksturā labsirdīgā un gādīgā sieviņa Annuža ir viens no galvenajiem romāna tēliem. Ar pašu mērnieku darbību viņai nav nekādas saskares, viņa nevēlas tajā visā piedalīties. Vienīgais no mērnieku darbiem, kas Annužu skāra, bija Gaitiņu izlikšana no mājas.

Annuža sen vairs netiecās pēc pašas labuma, negādāja daudz par sevi, bet tikai par citiem. Ja vien kāds lūdza viņai palīdzību, viņa nekad nespēja atteikt. Visas savas vecumdienas Annuža pavadīja, rūpējoties par apgādībā ņemto un citu atraidīto Lienu un vēlāk arī par viņas meitiņu Anniņu. Līdz pat pēdējiem Lienas dzīves brīžiem, pat tad, kad Liena vairs Annužu nespēja pazīt, Annuža par viņu rūpējās un darīja visu viņas labā. Annuža viņu pieskatīja, lai tikai ar Lienu nekas slikts neatgadītos tad, kad Liena jau bija zaudējusi savu skaidro saprātu. Lai kā arī pūlēdamās, Annužai tas tomēr neizdevās, un to viņa pārdzīvoja vairāk kā jebkuras savas nelaimes. Liena un Anniņa bija viņas dārgākie cilvēki pēc Ilzes nāves.

Annuža ir izteikts pozitīvais tēls, viss, ko viņa dara, ir tikai labestības un mīlestības dēļ. Nekad Annuža neraizējās un nesūdzējās par sliktu pašsajūtu, nespēku vai slimībām; neko vērā neņemot, viņa vienmēr strādāja un rūpējās par citiem: „Viņa [Annuža] kā labais mājas gars zināja visu piegādāt un visu padarīt, kas vien bij spējams.”

Savu labo sirdi un tikumus Annuža gribēja iemācīt arī mazajai Anniņai.