Anoreksija: noēšanās traucējums, tā cēloņi un ārstēšana

Savā smagākajā formā anoreksija ir slimība, kas var novest līdz nāvei. Dažreiz tiek izdarīta pašnāvība. Anoreksijas gadījumos tas ir parastākais nāves cēlonis. Taču arī elektrolītu līdzsvara traucējumu rezultātā sevis badināšana var beigties ar nāvi. Mirstības standartrādītājs (novērotā mirstība x 100/prognozētā mirstība) anoreksijai tiek rēķināts 9. Mirstība to personu vidū, kam novēro nervozu atsacīšanos no ēdiena, ir lielāka nekā starp jebkuras citas grupas psihiatriskiem pacientiem. Pašnāvības risks ir tāds pats kā šizofrēnijai. Palielināts iespējamas agrīnas nāves risks saglabājas daudzus gadus pēc saslimšanas sākuma.

Pēc Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas starptautiskā slimību klasifikācijas desmitā izdevuma (ICD 10) anoreksijas kritēriji ir šādi: Traucējums, ko raksturo svara zaudēšana ar skaidru nolūku. To izraisa un veicina pacients pats. Traucējumus visbiežāk novēro padsmitgadniecēm un jaunām, pieaugušām sievietēm, bet tos sastop arī padsmitgadīgiem zēniem un jauniem, pieaugušiem vīriešiem, tāpat bērniem neilgi pirms pubertitātes un sievietēm līdz pat menopauzei. Traucējumi saistās ar specifisku psihopataloģiju, kurā dominē izmainīts priekšstats par savu ķermeni. Bailes no aptaukošanās un liekā svara kļūst par pārspīlēti pārvērtētu ideju. Visbiežāk novēro barības uzņemšanas nepietiekamību un novājēšanu visdažādākajās pakāpēs ar sekundārām izmaiņām endokarīnajā sistēmā un metabolismā, kā arī traucējumus organisma funkcijās. Simptomi aptver ierobežotu diētu, intensīvas fiziskās nodarbības, pašizsauktu vemšanu un notievēšanas līdzekļu, arī caurejas un diurētisko līdzekļu, lietošanu.

Tradicionāli personības galvenos tipus iedala divās grupās –histrioniskais (disociatīvais) un obsesīvi kompulsīvais tips. Reizēm sastop abu tipu sajaukumu.

Histroniskā personība sarunā ir „atklāta” un priecīga, it kā viņu nekas nesatrauktu un nekas nebūtu nepareizi. Vienīgi tāds sīkums, ka viņa neēd vai pēc ēšanas parasti vemj. Reizēm kontrasts starp pacientes mundrumu un skaidri redzamajiem trūkumiem ķermenī ir pārsteidzošs. Tas ir klasisks belle indiference stāvoklis, proti, uzskatāma vienaldzība pret sindromu.

Obsesīvi kompulsīvo personību raksturo uzmācība iezīmes un šī personība ir uz iekšu vērsta un depresīva. Ar indivīdu ir daudz grūtāk kontaktēties, un tas daudz spēcīgāk spēj savu dienu pārvērst par rituālu. Šie indivīdi izmisīgi izturīgi un sīksti, turklāt spilgti parādās agresīvais sevis sodīšanas moments. Netiek paustas nekādas siltākas jūtas vai izrādīta interese par apkārt notiekošo. Pēc pieredzes, smagākie anoreksijas gadījumi vērojami šajā grupā.

Anoreksiju reizēm dēvē par „ģeniālu simptomu izvēli”. Tas nozīmē gan indivīda demonstrēto pamatoto prasību pēc vecāku uzmanības un aprūpes, gan vienlaikus – līdzvērtīgi stipru atteikšanos no tās. Anoreksijas pētnieks Arturs Krisps (Arthur Crisp) apraksta anoreksiju kā bēgšanas stratēģiju, fobisku reakciju uz procesu – no bērna kļūt par pieaugušu – vai cita veida psiholoģisku un seksuālu patstāvību. Par katru cenu izvairoties no svara palielināšanās, tiek atlikta grūtā cīņa – kļūt „pieaugušam”. Relevantās eksistenciālās bailes aizvieto iracionāla tieksme saglābt zemu ķermeņa svaru, tieksme, kas sakņojas bailēs.