Anoreksija un bulīmija: cēloņi un ārstēšana

Šie, visi skaitļi ir ļoti lieli, ja sakaitītu kopā, cik daudz cilvēki ir starp mums ar šo slimību, mēs redzētu, ka tas ir liels skaitlis.

Lai gan badošanās kā askētiskas prakses vai ārstnieciskas metodes aizsākumi meklējami tūkstošiem gadus senā pagātnē daudzu kultūru ietvaros, tomēr pats jēdziens anorexia nervosa pastāv tikai kopš 1874.gada. Kā norāda J.Bemporads (Bemporad), zinātniskajā terminoloģijā to ieviesa Viljams Gulls (Gull), karalienes Viktorijas ārsts, aprakstot kādas jaunas meitenes slimības vēsturi. Gadu agrāk – 1873.gadā, lietojot apzīmējumu l`anorexie hysterique , līdzīgu slimības izpausmi aprakstījis arī Lesks (Lesque). Tiem sekoja vairāku citu pētnieku darbi 19.gs. pēdējā dekādē. Savukārt 20.gs. interese par anoreksiju pieauga iespējams tādā pat proporcijā kā reģistrēto slimības gadījumu skaits. Savus pētījumus publicēja tādi autori kā Skrabanks (Skrabanck) – 1983.gadā, Brumbergs (Brumberg) – 1988.gadā, Vandereikens (Vandereycke) – 1994.gadā, Van Dīss (Van Deth) – 1994.gadā un Bemporads 1996.gadā, kuri pierādīja, ka mērķtiecīgas badošanās gadījumi atrodami vairākus gadsimtus senā cilvēces pagātnē. Šie mērķtiecīgie gribas akti parādās dažādos vēstures periodos un liek pētniekiem domāt, ka noteikta rakstura sociālie un ekonomiskie faktori rada iespēju indivīda psihopatoloģijai izpausties anorektiskas uzvedības formā. Tādejādi šo pētījumu rezultātā anoreksijas sindroms pirmo reizi tika saistīts ar sabiedrībā pastāvošajiem sociālajiem un kultūras faktoriem .

Dažreiz, ja tiek novērsti anoreksijas simptomi, bet netiek novērsti tās ceļoņi, kuru dēļ ir radusies saslimšana (problēmas ģimenē, skolā, utt.), ir iespējams, ka slimniece atkārtoti saslimst ar anoreksiju. Daļai slimnieku periodiski novēro bulīmiju, t.i., īslaicīgu negausīgu pārēšanos. Reizēm tā mainās ar anoreksijas periodiem.

2. Anoreksijas slimnieki parasti baidās no aptaukošanās un no liekām kalorijām.

3. Anoreksijas cēloņi ir ģenētiskie faktori, psihiskā slodze pubertātes vecumā, neatrisināti ģimenes konflikti un sabiedrība radītie tēli par tieviem cilvēkiem.

• tā kā rīšana mijās ar badošanos, tad pastāv krasas svara svārstības, tomēr bulīmijas pacientēm svars visbiežāk ir normas robežās,

Atšķirībā no anoreksijas slimniecēm, bulīmiķes ir sabiedriski aktīvākas, vismaz ārēji neizskatās noslēgtas, labprāt komunicē ar citiem cilvēkiem, tādā veidā meklējot piepildījumu savai vientulībai. Paanalizējot sīkāk, iesaistīšanās attiecībās nav īsti normāla, meitenes meklē atbalstu, padara sevi atkarīgas no cilvēkiem, kam ļoti pieķeras. Tāpat bieži vien meitenes iesaistās nekontrolētos seksuālos piedzīvojumos, gadījuma sakaros, mēdz uzvesties vulgāri, izaicinoši – patiesais iemesls atkal ir sajust savu vērtību, dzirdēt komplimentus, justies vajadzīgai un iekārotai.

Uzmanības pievēršanai meitenes var arī zagt, lietot dažādus medikamentus, narkotikas, pievērsties kaitīgiem ieradumiem, lai arī patiesībā arī tās ir izpausmes, kas liecina par nespēju kontrolēt sevi un savas kaislības. Protams, šāda uzvedība nav normāla un nedod to piepildījumu, kāds dabiski būtu vajadzīgs, tāpēc meitenes atgriežas pie vecā, uzticamā sevis „piepildīšanas” paņēmiena – pārēšanās.