Antikriminoloģija: noziedzības prevencija un pētījumi

Antikriminoloģijas būtība ir interesanta tajā ziņā, ka tā noliedz kriminoloģiju kā zinātni. Līdz ar to tā noliedz nepieciešamību izzināt, izpētīt noziedzību, tās cēloņus, struktūru, varbūtējās prognozes par noziedzības attīstību. Taču valstiskā līmenī antikriminoloģijas galvenais arguments – kriminoloģijas pastāvēšana nav samazinājusi, kur nu vēl novērsusi, noziedzību, nav guvis popularitāti. Tam ir bijuši pamatoti iemesli.

Pilnīgas antntikriminoloģijas teorijas atzīšana nav iespējama, jo kurš uzņemtos apgalvot, ka nav nepieciešams, piemēram, izziņas iestāžu darbiniekiem noskaidrot kādu no noziedznieka deviācijas cēloņiem. Sekošana antikriminoloģijas idejām sagrautu gan nozieguma atklāšanu konkrētajā gadījumā, gan noziedzības apkarošanu valsts mērogā. Un kā, pēc antikriminoloģijas nostādnēm, būtu risināms jautājums par noziegumu upuru aizsardzību, kas ietilpst kriminoloģijas apakšnozares viktimoloģijas kompetencē? Šie piemēri rāda, ka antikriminoloģijas teorijas atbalstīšana kopumā loģisku apsvērumu dēļ ir neiespējama. Cits jautājums ir par antikriminoloģijas pārstāvju ieteikumiem, iebildumiem kādās specifiskās nozarēs, kur tie varētu būt konstruktīvāki un nestu vairāk labuma. Taču pats antikriminoloģijas būtības noliedzošais raksturs izslēdz šādu iespēju.

Vēl viens iemesls antikriminoloģijas apšaubīšanai ir ciešā kriminoloģijas saistība ar dažādām citām zinātņu nozarēm ētiku, antropoloģiju, bioloģiju, etoloģiju (rakstura pētīšana), psiholoģiju, psihiatriju, socioloģiju, statistiku u.c. Kriminoloģijas uzdevums ir skatīties uz noziegumu, noziedznieka personību arī caur šo zinātņu spektru, tādējādi arī dodot ieguldījumu to attīstībā, kas ir vēl viens pluss kriminoloģijas labā.

Pētnieki atzīst – kriminoloģija ir revolucionārāka nekā krimināltiesības, kas arī pēta noziegumu, tikai no likuma un tiesību puses, tā kā tā pieder pie mainīgajām sociālajām zinātnēm.