Ar ko atšķīrās dzīve padomju laikos no dzīves mūsdienās?

Staļinisma periodā kultūras dzīve un jebkura mākslinieciskā jaunrade tika ļoti stingri reglamentēta. Tām bija jāslavina sociālisma celtniecība, kolektīvisms, jāparāda partijas vadošā loma, nevarēja izpaust personiskas izjūtas un attieksmi. Mūsdienās ir vārda brīvība, nav jāslavina valstsvīri, kultūras dzīve pavisam savādāka, brīvdomīga, tā pastāv tikai uz emociju un jūtu principa. Pēc Staļina nāves iestājās zināma liberizācija – kultūras apritē atgriezās daudzi literatūras klasiķi, tika atļauts publicēt un piemināt dažus trimdas kultūras darbiniekus, radās iespēja iepazīt Rietumu kultūras tendences, tiesa gan samērā sakropļotā veidā. Cilvēkiem radās iespēja doties uz ārzemēm, kā arī trimdinieki apciemoja Latviju, protams, viss tika stingri kontrolēts, katru tūristu grupu pieskatīja kāds „stukač”, kas darbojās valdības labad, kurš tas bija, to neviens nespēja nojaust, tāpēc paust savu īsto nostāju nebija droši. Baltijas republikās radošās savienības centās iespēju robežās nodrošināt zināmu radošo brīvību un intelektuālo neatkarību no partijas diktāta. Tas sevišķi veiksmīgi izdevās tēlotājmākslā. Populārākie un talantīgākie dzejnieki – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais.

Protams, kaut arī radošā brīvība Baltijas republikās bija lielāka nekā citur Padomju Savienībā, Tas nenozīmēja, ka tā bija neierobežota, tāpat tika sodīti pietiekami daudz cilvēku, kas pārkāpa normas. Piemēram, Padomju valdība centās kontrolēt jebkādas aktivitātes folkloras, novadpētniecības jomā. Vienīgais, kas sekmēja nacionālo pašapziņu un stiprināja vienotību, bija Dziesmu svētki.

Tajā laikā prestiža bija zinātniskā, eksaktās zinātnes un radošā profesija. Sports bija viena no radošās izpausmes jomām, sekmīgi darbojās – vīriešu ASK un sieviešu TTT basketbola komandas. Šobrīd aktuāls sporta veids ir hokejs. Turklāt, labs sportists, neatkarīgi kādā jomā darbojas, dodas uz ārzemēm, jo mūsdienās nevar nopelnīt labu naudu Latvijā, tikai sportojot.

Reliģiskās konfesijas tika pakļautas kontrolei, baznīcām atņēma civilstāvokļa aktu reģistrācijas tiesības, pārtrauca reliģijas pamatu mācīšanu skolās, atsavināja baznīcām un klosteriem piederošo zemi un ēkas. Mūsdienās vienīgā reliģiskā izpausme skolā ir ētikas mācīšana, kurā daudzmaz tiek atklāta dvēseliskā izjūta. Cilvēki pēc brīvas gribas apmeklē baznīcu un citas reliģiskas organizācijas.