Ar ko nodarbojas es

Šie mērķi lielā mērā ir sasniegti, pateicoties personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvai apritei, kā arī ES politikai nodrošināt godīgu konkurenci uzņēmumu starpā un aizsargāt patērētāju intereses. Vienotā tirgus izveide noslēdzās 1993. gadā, un 2002. gadā apgrozībā laida eiro. Taču, lai nodrošinātu minētās priekšrocības visās Eiropas tautsaimniecības nozarēs un visos Eiropas reģionos, bija nepieciešama strukturāla politika, ko realizētu un finansētu ES.

Eiropas politiskie vadītāji visai drīz saprata, ka Eiropas solidaritāte nav iedomājama bez pasākumiem ekonomiskās un teritoriālās saliedētības jeb kohēzijas nostiprināšanai. Citiem vārdiem sakot, bija jāsamazina plaisa starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem. Tādēļ bija jāievieš reģionāla un sociāla politika, un ar katru ES paplašināšanās vilni šādas politikas kļuva arvien svarīgākas.

ES reģionālās politikas būtība ir maksājumi no ES budžeta mazāk attīstītiem reģioniem un trūcīgākajiem iedzīvotājiem. No 2000. gada līdz 2006. gadam kopējā piešķirtā summa ir 213 miljardi eiro. Maksājumi tiek izmantoti, lai sekmētu attīstību atpalikušajos reģionos, lai pārveidotu kādreizējos rūpniecības apgabalus, lai palīdzētu jauniešiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem atrast darbu, lai modernizētu lauksaimniecību un palīdzētu mazāk attīstītajiem lauku apgabaliem.

Naudu izmaksā, izmantojot speciālos fondus – Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF), Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (ZVFI) un Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondu (ELVGF, kas ir plaši pazīstams ar akronīmu FEOGA franču valodā).

Šie maksājumi sekmē privātā sektora, valsts un reģionālās investīcijas. Lai novirzītu maksājumus uz tām jomām, kur tie radīs vislielāko rezultātu, ES izvirzīja sev trīs prioritāros mērķus:

* Mērķis Nr. 1 ir sekmēt to reģionu attīstību, kur iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju (t.i. gada laikā saražoto galaproduktu kopsumma vērtības izteiksmē, dalīta ar iedzīvotāju skaitu) ir mazāks par 75% no vidējā ES rādītāja. Šāda palīdzība sastāda 135 miljardus eiro jeb divas trešdaļas no visas summas, kas atvēlēta reģionālajai politikai no 2000. līdz 2006. gadam. Paredzēts, ka tā tiks izmantota aptuveni 50 reģionos nolūkā radīt nepieciešamās infrastruktūras, nodrošināt labāku apmācību vietējiem iedzīvotājiem un sekmēt investīcijas vietējos uzņēmumos.

* Mērķis Nr. 2 ir palīdzēt citiem grūtībās nonākušajiem reģioniem. Tie var būt apgabali, kuros notiek ekonomikas restrukturizācija, nīkuļojoši lauku apgabali, krīzē nonākušas kopienas, kurās cilvēki pārtiek no zvejniecības, vai pilsētas teritorijas, kurās ir nopietnas problēmas.

* Mērķis Nr. 3 ir apkarot bezdarbu, modernizējot mācību sistēmas un palīdzot izveidot darba vietas.

Sieviete atslej kapnes pret zvaigzniLai sasniegtu šos mērķus ir izveidotas speciālas programmas, tādas kā Interreg, kas veicina pārrobežu un starpreģionu sadarbību, un Urban, kas sekmē ilgtspējīgu attīstību krīzē nonākušajās pilsētās un pilsētas teritorijās.

Šādas Eiropas Savienības finansētas struktūrshēmas palīdzēja ES valstīm savstarpēji tuvināt savu tautsaimniecību attīstības līmeni. Šī tautsaimniecību attīstības līmeņa tuvināšana jeb ekonomikas konverģence radusies ES valdību darbības rezultātā, nolūkā izpildīt prasības, kas nepieciešamas ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanai.