Arhitektūras stili un to iezīmes

Šis darbs ir par ar¬hi¬tek¬tū¬ru un tās ie¬zī¬mēm lai¬ka gai¬tā. Kas ta¬jās ir at¬se¬višķs, kas vie¬nāds, kas nāk vi¬siem lai¬kiem cau¬ri. Ša¬jā dar¬bā vis¬vai¬rāk, sais¬tī¬bā ar šo tē¬mu, būs pie¬mi¬nē¬ta Rī¬ga ar tās ar¬hi¬tek¬tū¬ru. Pro¬tams, arī par da¬žām pā¬rē¬jām Lat¬vi¬jas pil¬sē¬tām būs in¬for¬mā¬ci¬ja, kā¬da ar¬hi¬tek¬tū¬ra ta¬jās ir, kādas tajā ir iezīmes, jo arī dažādās pilsētās ir atšķirīgi arhitektūras stili.

Ne jau ko¬ka mē¬te¬lī¬tis”, kurā ir aprakstīta Rīgas koka arhitektūras laikmets, tā ēkas un salīdzinājumi pasaulē. Būs arī tabula pa stiliem un tiem atbilstošās ēkas. Vēl arī būs iekļauti materiāli par dažādām ēkām, kā tās radās, kādā stilā celtas, kā ari vēl dažāda informācija un to fotogrāfijas vai zīmējumi

VI. Historisms / Konkrēta vēsturiskā stila atdarinājumi 17

VII. Eklektisms / dažādu vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot 18

II. Klasicisms / 19. gs. 1. puse / 19

VI. Eklektisms (Vairāku vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot) 32

III. Sv. Jāņa luteriešu baznīcas komplekss ar viduslaiku celtņu un dominikāņu klostera paliekām 41

IV. Reformātu baznīcas un dzīvojamo ēku komplekss 42

Viena no būtiskām un līdz šim nedefinētām Rīgas centra īpatnībām ir koka ēkas. Uz galvenajām ielām mazāk, bet tālāk, perifērijā, to ir patiešām daudz kompaktas ēku grupas un veseli kvartāli. Kas tas ir? Pilsēttelpas Ahilleja papēdis vai kvalitāte? Īpatnība katrā ziņā.

Pirmais pasaules karš pārtrauca būvniecības bumu, kas ilga apmēram 30 gadus. Šajā laikā eklektisma, historisma, jūgendstila un nacionālā romantisma arhitektūras intervence ievērojami pārveidoja topošo "jaunās Rīgas" centru, jo priekšpilsētās kopš viduslaikiem un līdz pat 20. gs. sākumam cēla tikai koka ēkas pamatīgas, smagnējas, bet ar labu gaumi un patiešām izcilā kvalitātē, kādu Eiropas pilsētās nenākas bieži sastapt.

Jā, kur tad vēl mūsu kontinenta lielo pilsētu centros tā sadzīvo klasicisms, historisms, nacionālais romantisms koka arhitektūras izpildījumā ar "lielo mūra brāli"? Ļoti, ļoti reti un fragmentāri Stokholmā, Helsinkos, Maskavā. Mazpilsētās Raumā (Somijā), Zviedrijas ziemeļu daļā, Norvēģijā , Alpu ciematos, Tallinas priekšpilsētās, Polijas mazpilsētās, bet Viduseiropas valstu pilsētās šī cilvēces būvmākslas sākotņu skola sen zudusi.

Mūsu, uzdrošinos apgalvot, fenomens Eiropas kontekstā ir tas, ka mūsdienu Rīgas centrā fiksēts 1914. gada "stopkadrs" pilsētbūvniecībā .

Ir pagājis tik ilgs laiks, ka tieši tas ir kļuvis par Latvijas galvaspilsētas identitātes zīmi, šī koka un jūgendstila arhitektūras neparastā harmonija. Daudz ir dzirdēts par "mazo ziemeļu Parīzi", bet, manuprāt, šī iekodētā tolerances un līdzāspastāvēšanas forma, kas attālina Rīgas asociācijas no "akmens sprosta" efekta, toties tuvina dārzu pilsētai un rada lielākas brīvības izjūtu cilvēkos, arī ir viens no atminējumiem. Vēl kas no vienmuļības brīvās ielu perspektīvu kompozīcijas zināmā mērā kompensē izteikta reljefa trūkumu.

Mēs staigājam pa Rīgas centru un ik pa brīdim, ja vēlamies varam ieraudzīt mazas un lielas pilsētas glezniņas. Šī izteiktā gleznainuma izjūta paliek atmiņā un nezūd, to pat var definēt. Pirmkārt, to rada kvalitāte ēku un ielu īpatnā samērīgumā, kompozīcijas brīvībā un harmonijā, mīlestībā pret detaļām un to izpildījuma meistarībā. Otrkārt, tas ir dzīvs pilsētas organisms, kas nav sastindzis pareizā nobeigtībā, bet radījis iekšēja dinamisma pilnu fiksētas attīstības stāvokli. Tas nebūt nav urbanistisks haoss, bet simbioze, kurā katrs laikmets un ēka, nedaudz pakārtojies saviem priekštečiem un kaimiņiem, ieņem savu unikālo vietu telpā un laikā, veidojot rīdzinieka iekšējo harmonijas izjūtu un pilsētas seju. Rīgas jaunā centra šarms meklējams ne tikai jūgendstila ēkās, bet kontekstā, kurā tas radies un atrodas. Tā ir kā liela un patriarhāla, taču ne klerikāla ģimene, no kuras staro iecietība un mīlestība, atmiņas par bērnību un kluso priekšpilsētas dzīvi zaļojošajos dārzos. Tas nekas, ka nedaudz traucē nolaistība un aizkvēpuši logi. To tāpat var saredzēt, ja grib, īpaši arhitekts, gleznotājs, dzejnieks un katrs, kam Dievs devis spēju saskatīt Būtību, nevis mazsvarīgo. Lai cik tas būtu savādi, bet tieši šīs izjūtas burtiski suģestēja UNESCO ekspertus šā gada jūnijā, staigājot pa centra un Pārdaugavas, Ķīpsalas ielām, ieejot pagalmos. Tieši šīs fantastiskās nākotnes iespējas, ko mums dod šī vēsturiskā "aizkavēšanās" un pasauli vērtējuša, monstrālās lielpilsētu depresijas nogurdināta profesionāļa spēja Rīgā pēkšņi "caur ērkšķiem ieraudzīt zvaigznes".