Arhitektūras termini - kultūrvēstures eksāmens

Arhitektūra mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā noris cilvēka dzīves procesi. Tā attīstās atbilstoši sabiedrības vajadzībām.

Arhitektūras stils arhitektūras funkcionālo, konstruktīvo un māksliniecisko iezīmju kopums noteiktā vēsturiskā periodā.

Anfilāde telpas, kas savienotas virknē ar durvju ailām, jeb caurstaigājamas telpas. Sastopamas baroka stila ēkās.

Ansamblis ēku grupa, kas veido vienotu arhitektonisko kompozīciju.

Freska glezniecības tehnika, kurā ar ūdeni izšķīdinātām krāsām glezno uz svaiga kaļķu apmetuma.

Palazzo renesanses savrupmāja vai dzīvojamā ēka (piem., saimes nams)

Rusts/Rustojums apmetuma apdares paņēmiens, rievojums, kas sadala plāksni horizontālās joslās vai imitē akmens rustu apšuvumu.

Portiks galerija, ko veido kolonnas, kas balsta pārsegumu. Vaiņagojas ar frontonu un atrodas ēkas fasādē, pie ieejas.

Portāls arhitektoniski dekoratīvi veidota ieeja ēkā, parasti sastopama gotikā.

Pilastrs taisnstūrveida kolonnas, vertikāls izvirzījums no ēkas sienas.

Joms ar kolonnu rindu nošķirta baznīcas telpu daļa. Iedala vidusjoms, 2 sānu jomi.

Šķersjoms/Transepts joms, kas šķērsojot vidus un sānu jomus, rada krustveida plānu. Raksturīgs romānikai