Aristoteļa Nikomaha ētika

Par savu tēmu esmu izraudzījusies Aristoteļa „Nikomaha ētiku”.Īstais izskaidrojums manai izvēlei varētu būt par iemeslu tam ,ka jau iepriekš lekcijā par antīko filozofiju esmu saskārusies ar Aristoteļa būtību.

 Darba sākumā gribētu paskaidrot kas tad ir filozofija, tās vēsture un būtība.

 Nākošais ar ko es gribētu jūs iepazīstināt ir Aristoteļa biogrāfija un viņa filozofijas virzienus.

 Aristoteļa darba „Nikomaha ētika” īss raksturojums un manas domas par to.

 Studiju darbs noslēgsies ar secinājumiem par iztirzāto tēmu un ar to saistītajām aktualitātēm Aristoteļa dzīves laikā, pēc tam un arī mūsdienās. Tam sekos literatūras saraksts, ar kuras palīdzību tapa šis darbs.

Vārds “filozofija” ir grieķu izcelsmes vārds (gr. Philosophija; sophia – gudrība, zināšanas, philein – mīlēt), kas tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība.

Pavisam vispārīgi filozofiju var raksturot kā īpašu pasaules izzināšanas formu. Tomēr lai sīkāk atklātu filozofijas specifiku, nepieciešams izdalīt:

1) specifiski filozofisko problēmu loku, kuru atrisinājumam nepieciešam tieši filozofija;

1) metafiziskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par pasaules pamatbūtību, pamatīpašībām, pamatprincipiem, pamatlikumiem – jautājumi par pārjutekliskiem pasaules pamatiem, par to, kas atrodas “aiz” fizikālās pasaules;

2) reliģiski filozofiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par pasaules dievišķo principu, kā arī par cilvēka eksistences jēgu un mērķi;

3) ētiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par vispārnozīmīgu, visiem indivīdiem saistošu morāles normu iespējamību – tādu normu, kuru pildīšana būtu katra cilvēka brīvprātīgs pienākums;

4) loģiski teorētiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par cilvēku atziņas drošību, patiesumu un šīs atziņas robežām.

I posms – 6. gs. – 5. gs. 1. puse Milētas skola, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola, Empedokls, Anaksagors, Dēmokrits;

II posms – 5. gs. 2. puse .Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrats, sokratiskās skolas;

III posms – 4. gs. Darbojas Platons un viņa Akadēmija, Aristotelis un viņa Likejs;

IV posms – 4. gsAgrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība.

Apskatot pirmā antīkās filozofijas attīstības posma pārstāvju mācības, uzmanība būtu jāpievērš šādām atziņām:

1) sengrieķu filozofijas ģenēze nozīmē, ka rodas īpaša racionālu priekšstatu sistēma par pasauli, filozofija nošķiras no mitoloģiskās, praktiskās un ikdienišķās pieejas īstenībai;

2) agrīnai grieķu filozofijai ir raksturīgas vairākas īpatnības: pamatā to interesē kosmoloģiskas problēmas; risinājumi ir naturālistiski (ar ideālisma elementiem); saistība ar topošo zinātni, mitoloģiju un morālo problemātiku; dabas izpēte vērojumā;

3) pakāpeniski izkristalizējas filozofiskā problemātika – sākot ar pirmssākuma meklējumiem (milētieši) līdz esamības apjēgsmei (Parmenīds) – un veidojas ar to saistītā terminoloģija;

5) pakāpeniski tiek apzinātas matērijas un gara atšķirības. Leikipa – Dēmokrita atomistiskā naturālisma izveidošanās polarizēja sengrieķu filozofiju naturālismā un ideālismā, un to cīņa galvenajos vilcienos raksturo antīkās filozofijas attīstības pamatlīnijas.

Aristotelis dzima Stagīrā (Trāķijā).Aristotelis ir cēlies no dziednieku ģimenes, kas strādāja Maķedonijas galmā. Viņa tēvs –Nikomahs bija Maķedonijas valdnieka Amina III galma ārsts. Aristoteļa bērnība pagāja rotaļājoties ar nākamo valdnieku Filipu ,Aleksadra Lielā tēvu. Piecpadsmit gadu vecumā Aristotelis zaudēja savus vecākus un palika aizbildņa apgādībā. Vēlāk (17.g.vecumā) jaunietis devās uz Atēnām. Kur iestājās Platona Akadēmijā. Akadēmijā Aristotelis pavadīja 20 gadus ,sākumā kā skolnieks ,vēlāk kā Platona sekotājs. Šajā akadēmijā viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus.Vēlāk Aristotelis dzīvoja Asosas (Mitilēnē), pilsētā, kurā valdīja tirāns Hermijs, tad Lesbas salās. Tur Aristotelis apprecēja Hermija audžumeitu Pifiādu un tā Aristotelim dzemdēja meitu ,bet pati mira.