Aristotelis: dzīves gaitas un filozofiskās idejas

Pēc Aristoteļa dzīves un teorētiskās darbības var secināt, ka filozofiju viņš uzskatīja par ieguvumu zināšanu kopumu. Zināšanas viņa uztverē bija augstākā vērtība. Aristoteļa ideāls bija matemātiķis, fiziķis Pitagors, kurš apliecināja tīrā pētījuma spēku un skaistumu. Aristotelis ievirza jaunu filozofijas veidu, kura ievirze ir vērsta uz zinātniskumu un sistematizāciju, nevis uz literāri poētisku izteiksmes spēku.

Aristotelis lika saprast, ka izziņa un zināšanas ir bauda. Viņš uzskatīja, ka filozofam ir jātiecas projām no saistības ar pārējo, nenozīmīgo un jānonāk tīrās patiesības valstībā. Filozofēt nozīmē izzināt pasauli, kurā dzīvojam. To ko mēs nevaram pieredzēt neeksistē vispār. Zināšanas ir skaistas pašas par sevi, neatkarīgi no laika, vietas praktisko izdevīgumu.

Aristotelis atšķirībā no Platona uzskatīja, ka pasauli nevar iedalīt divās sfērās. Viņš uzskatīja, ka pastāv viena pasaule – šī pati pasaule, kurā dzīvojam un kuru izbaudām, pārsteiguma un valdzinājuma pasaule.

Aristotelis lielu uzmanību pievērsa spriešanas veidam, kur no vispārīgiem spriedumiem izsecina mazāk vispārīgus spriedumus. Šādu spriešanas veidu dēvē par deduktīvo metodi. Senos grieķus bija apreibinājušas atklātās loģiskās patiesības atklāšana. Antīkās pasaules spilgto loģiku secinājumi viduslaikos tika padarīti par dogmām.

Filozofija Aristoteļa izpratnē nav intelektuāla spēle, nav arī mistisks pareģojums. Viņš gribēja saskatīt filozofijas saikni ar varu, izjust tajā valstisku spēku. Platons izvirzīja valsts modeli, ko pārvalda filozofi. Pēc Aristoteļa domām ir nepieciešams veikt reālus pastāvošos politisko iekārtu pētījumus. Tāpat ir nepieciešams analizēt filozofu radītos sociālos projektus, lai filozofi nebūtu līdzīgi tiem, kas grib tikai gudri spriest. Vispilnīgākā sabiedrības dzīves forma, pēc Aristoteļa domām, ir valsts, taču pilnvērtīga ir tikai tāda valsts, kas atbilst vislabākajai dzīves formai – tikumiskajai dzīvei.

Aristotelis bijis izvairīgs cilvēks, kas nav spējīgs uz galējībām, un līdz ar to vienmēr centies samierināt pretstatus un atrast vidusceļus. Tas izpaužas arī viņa teorijā. No vienas puses, viņš izvirzīja koncepciju par kosmisko Prātu, kam piemīt pasaules un kosmosa valdnieka loma, no otras puses, viņš centās cilvēku zināšanas reducēt uz klasificējošu un aprakstošu darbību. Aristoteļa filozofija saistīta ar iedziļināšanos detaļās, to sakārtošanu un aprakstīšanu.

Pēc Aristoteļa domām fizikas uzdevums ir iegūt ticamas un neapšaubāmas zināšanas par lietu dabiskajiem cēloņiem, par kustību izmaiņām, bet cēloņu pētīšana ir cieši saistīta ar novērojumiem, empīrisko faktu vākšanu.

Aristotelis bija pirmais kas prata savākt un sistematizēt empīrisko faktu materiālu, viņu dēvēja par pirmo lielo zinātnes organizatoru. Viņš vadīja un koriģēja savu skolnieku darbu. Īpaši labvēlīgi apstākļi Aristoteļa skolā tika radīti dabaszinātņu attīstībai. Aristoteļa zinātniskā programma bija cieši saistīta ar to kultūras attīstības līniju, kas veda uz zināšanu apliecināšanu un izvirzīšanu priekšplānā, zināšanu pašvērtību apzināšanos.